Citi lieli, citi mazi, tomēr visi pēdu gari.
Man bija beigušies apavi. Vasaras apavos apkārt staigāt ir not cool [or rather too cool], ķīniešu kediņas uz darbu ir nepiedienīgas, bet zābakus vilkt vēl negribas. Tā nu man vakar tomēr nācās uzvilkt savus izejamos zābakus, kas, kaut būdami ļoti skaisti, ir nesaprātīgi augstiem papēžiem un tādējādi grandiozi neērti, un dienas beigās miru nost.
Ietenterēju veikalā ar domu, ka ir jānopērk kaut kas JEBKAS. Atradu ļoti, ļoti skaistas kurpes - tādas, ko varētu nēsāt tāds dikti smalks 17. gadsimta galma kundziņš Luī Sauleskaralīša galmā, ar sprādzītēm, lai. :] Piemērīju tās kurpes un mani pārņēma laime, jānudien, tik ērtas un skaistas kurpes vienā personā! Lidinājos pa veikalu savās nabaga nomocītajās kājās un sacīju sev, ak, tik ērti, tik ērti, piķis rāvis piķi, par šo ir vērts maksāt.
Jā nu jā. Šorīt no rīta uzvilku tās savas jaunās kurpes un ar milzu nožēlu secināju, ka tās ir šķitušas ērtas, tikai un vienīgi salīdzinot ar tiem moku rīkiem, ko par savām shoes of the day biju izvēlējusies vakar. Manas jaunās galma kurpītes ir ļoti glītas un krietni neērtas.