Mums te senāk bija viens priekšnieks, tāds ļoti jauks puisis no kādas netālas ziemeļu kaimiņzemes. Viņš vairāk nekā desmit gadu bija strādājis daždažādās Eiropas valstīs par ceo, dzimtenē tikai reizēm paviesojoties. Vai nu viņš bija krietns darbaholiķis vai arī viņam tiešām nebija nekā cita, ko darīt, bet viņš darbā vienumēr bija pats pirmais un, kad mēs te uz deviņiem pieklīdām, izskatījās, ka ir te nakšņojis, un palika pats pēdējais - un no viņa saņemtie e-pasti itin bieži bija ap kādiem astoņiem, deviņiem vakarā. Pirms darba un reizēm arī pēc viņš gāja uz sporta klubu. Nu, lūk, un šādā režīmā dzīvojoties, viņš mūždien izskatījās ne pa jokam pārguris - rītos viņam bija pavisam sarkanas, sarkanas acis, kaut defaultā tām bija jābūt tik zilām kā viņa dzimtenes daudzajiem ēnu un purvu ieskautajiem ezeriem, bet seja tāda pelēka, pelēka. Viņš nekad nebija citāds kā ļoti, ļoti pieklājīgs, mierīgs un solīds, neskatoties uz to, cik sarkanas bija acis. Bet jā, pirms kāda pusotra gada viņš paziņoja, ka beigšot māžoties - brauks mājā un dzīvos vecvecāku namā, kur krāsos žogu, izbūvēs pagrabu un ēdīs lācenes. Un viss.
Ne pārāk forši ir tas, ka tādās dienās kā šī - un pagājšnedēļ kādās divās vai trīs un pirms tam arī un atkal - es, raugoties spogulī, redzu tās viņa acis savā sejā. Ok, ok, varbūt ne tik vikingu zilā krāsā, bet tikpat sarkanas, nogurušas un kaut kādas korporatīvās steigas apsēstas.