Man no Trīs musketieriem vislabāk patika tās četras nodaļas, kur viņi visi pirms došanās uz Larošelu veica dažnedažādus pasākumus, lai sameklētu sev visu musketierim vajadzīgo ekipējumu, tur, zirdziņu, seglus, drānas utt. Mani valdzināja tieši šo paņēmienu dažādība un visu četru kungu atšķirīgā attieksme pret pasākumu.

Aramiss saņēma naudiņas pa pastu no kādas no savām noslēpumainajām mīļākajām, Atoss sēdēja mājās, triepa iekšā vīnu un bija drošs, ka ekipējums pats pie viņa atnāks, d'Artanjans pārdeva gredzenu un sarūpēja ekipējumu sev un Atosam, bet Portoss gāja ciemā pie prokurora ar viņa daudzajiem badīgajiem skrīveriem, jo cerēja izdabūt ekipējumu no prokurora madāmas, kuru, aptuveni citēju, bija savaldzinājušas musketiera lepnās ūsas.

Tā ja, viss šitais man patika labāk par d'Artanjana apmātību ar milēdiju, triekšanos uz Londonu, kauliņspēles aprakstiem un kardināla viltībām. Bet nu, Robinsonā Krūzo man vislabāk patika tās lappuses, kur viņš aprakstīja, ko viņš ir sastiepis mājās no kuģa vraka. Tas bija saraksts, jānudien, īsts saraksts, kur bija uzskaitītas naglas un tabakmaki, graudi un drēbju gabali, āmuri un citi štrumenti, un tā vairāku lappušu garumā. Varbūt man patiesībā vajadzēja kļūt par, nez, kā sauc to, kas vislaik tikai taisa inventarizācijas? Bet vispār es tiešām vienu brīdi apsvēru iespēju studēt par bibliotekāru.