Es izlēmu, ka tomēr ir jāskatās tas Hobits, nesanāks man visas trīs daļas sagaidīt un tikai tad skatīties.

Bet, ja jāskatās, tad tā nopietni. Izlasīju es tātad vēlreiz Hobitu, lai varu argumentēti spļaudīties un ķērkāt, ka "grāmatā tā nebija!!". [Man, starp citu, mazotnē Hobita grāmata nemaz īpaši nepatika, es nepratu uztvert to pašironiju un spēju atzīt pašam savas nepilnības. Man cienījami šķita tikai ideālie varoņi vai vismaz tie, kas uzskatīja, ka tiem tādiem vajadzētu būt/kļūt.]

Tad es izdomāju, ka Hobita skatīšanās ir jāsataisa tāda, nu, tāda nopietna! Ar hobitu paēdieniem, piemēram, brangu kausu miestiņa un gardām kūkām un gaļas pīrāgiem, un sieriem, un āboliem un visu ko tādu. Kad es sāku prātot, vai jāsāk meistarot sev Saurona masku [tāpatās, man patīk viņa maska, tas nekas, ka Hobitā (grāmatā, ja?!) viņa ir ļoti maz], iedomājos, ka varbūt taču neviens mani nesapratīs un nemaz negribēs taisīt kopā ar mani Hobitoniju un mazus hobitsīšus. Gara acīm [piķis viņas rāvis] redzēju sevi vientuļi tupam pie televizora Golluma pozā, nekādas maskas man nebūtu [es taču esmu ķēpausis, nesanāktu man tāda], maskas vietā es būtu apmetusies kaut kādu vecu palagu un grauztu vientuļu, apdegušu pīrāgu.