Rimi nočieptā terijaki mērce darīja labu gan rīsiem, gan garnelēm. Gardais paēdiens gan nedarīja man labu prātu un, neskatoties uz to, ka beidzot saņēmos paskatīties to izslavēto Šerloka seriālu, man tas nepatika. Ja reiz šamo rāda pa TV, kāpēc gan lai nepaskatītos, ar grūtu nopūtu nolēmu es, jo TV ir lieliska iespēja reklāmu laikos darīt lietas. Pa Šerloka reklāmām es paspēju izkarināt veļu, izmazgāt grīdas, noberzt virtuves leti, izmest vārdadienas puķes, sašķirot iepriekšējo veļu un vēl kaut ko. Ā, jā, alu izdzert, bet jāatzīst, tas nebija reklāmas laikā. Un, biedri, ziniet - LTV1 ir ļoti civilizēti īsas reklāmas. Kaut arī reklāma seriālā nu jau ir tā, āāā, kas tas tāds te pēkšņi izlīdis un ielecis ekrānā? Popaps, vai? No kurienes un kāpēc?
Bet Šerloks man īpaši nepatika vis. Lai viņš patīk citiem. Man viņš bija par nīkulīgu, par lecīgu, par emocionālu. Un visa tā pierādījumu un dedukcijas ķēdes rādīšana priekšā skatītājam ir, iespējams, vajadzīga, bet mani kaitinoša. Man Šerloks ir noslēpumains pofigists, kas sev vien zināmā veidā veic zibenīgus slēdzienus un izdara secinājumus. Un viņš nekad [NEKAD] nejautātu līdzcilvēkiem ko šādu: "Dear God, what is it like in your funny little brains? It must be so boring." Viņš gan nav īpaši augstās domās par to pašu līdzcilvēku domāšanas spējām, bet viņā ir gana daudz džentlmeņa, lai šitentādīgi neizteiktos. Bet jā, tas smadzeņu jociņš jau nebija slikts. Katram savu Šerloku tātad.