Pētera dzīve
Daudz darba druviņā, noteicu es, atgriežoties no atvaļinājuma.
Ap pulksten pusdivpadsmitiem īstenā deģenerātu un alkoholiķu manierē mans atvaļinātais organisms sacīja, ka ir pienācis laiks kādam alum. Vai alum ar spraitu. Vai kādam brūvējumam pasteļkrāsā (rozā vai dzeltenā) ar nopietnāku pamatiņu. Aimīn, es sajutu sevī tādu fiziski taustāmu vēlmi pēc alhohōla. o_O!@@?! Gara acīm ieraudzīju sevi pēc gadiem piecpadsmit klīstam cetrāltirgus rajonā ar dziras pudelī rokā un zilumu uz acs. Atstājies, nešķīstais, sacīju es un visu dienu malkoju ūdeni, filtrētu sudrabā. Ko tas brīvlaiks dara ar cilvēku, vaimanuvai.
Bet nekas, dubults neplīst, šodiena un tad vēl divi dieniņas, pēc tam otrs atvaļinājums, lai druviņa vēl kādu laiku paciešas un sagaida mani vasaras pilnbriedā, tad gan es te iztecēšu pa biruoja grīdu jūlija pēcpusdienu versmojošajā saulē Rīgas asfaltētajā jūgendstilā.