Kal ratus
Es vispār plānoju šovasar beidzot uztaisīt boli - to ar augļiem un gāzēto dzērienu, un alkoholu, un arbūzu, tādu gardu, gardu un krāsainu, sakarināt kokos burciņās saliktas svecītes, pārtikt no tomātiem, mocarellas un bazilika [baziliks, ja kas, augs griezdamies, to nu es saku, vismaz man uz balkona viņš tā darīs, kopā ar mazajiem ķiršu tomātiem]. Tad es vakarā nākšu no darba un pirmais, ko mājās izdarīšu, būs aiziet uz balkonu un atvērt kādu logu, lai visu dienu sutīgajā, siltumnīctropiskajā, saules pārpilnajā lodžijā augošie tomāti tiktu pie kādas vēja pūsmas. Tad es tos apliešu un tomāti smaržos - skurbinoši vasarīgi, bagāti un zaļi, tumši zaļi smaržos, tā ja. Vēl es no rītiem tipināšu uz staciju un sacīšu pati sev, ka, jā, celties no rītiem, protams, ir pagrūti, bet kā gan citādi pasauli var ieraudzīt tik tīru un svaigu? Tad es atmetīšu ar roku [vai kāju] tramvajam un rītos iešļūcenēs plakšķināšos no stacijas gar Brīvības pieminekli, pa parkiem un pa lejām, līdz darbam ar kājām un vakarā tāpat, un nāks zaļums kanālmalās un pie Bioloģijas fakultātes un nāks puķuzirņi pie LU galvenās ēkas, būs tantiņas, kas pārdos maijpuķītes, un hokeja čempionāts būs, un vispār nāks ceriņu laiks, ko vajadzētu ierīkot vismaz divreiz garāku, nekā tas ir pašlaik.