Komēta nāk
Trešdien vilcienā pazaudēto mantību veiksmīgi esmu atguvusi, ko stacijas informācijas centrā apliecināju ar vārdiem 'Saņēmu personīgi, pretenziju nav'. Nudien, tā man lika rakstīt. Ir pozitīvi - pavisam mazliet, bet tomēr - ka kāds laipns [vai varbūt nelaipns un īgns] konduktors aiznes manu maišeli uz informācijas centru un ka es ļoti vienkārši un ātri varu atgūt pazaudēto mantu. Pamatā tas ir mazs prieciņš par to, ka cilvēks cilvēkam vilks nav tik vilcīgs, kā to mēdz mālēt.
Man ir mazliet žēl, ka mani dumpīgie pusaudža gadi neiekrita laikā, kad valdīja Nirvana vai, piemēram, kad Bon Jovi bija jauns un skaists. Dodiet man vēl un daudz to laiku, tikai bez grunge drānām, sarkanajiem kokvilnas krekliem un plēstajiem džinsiem, bet ar pilsētu parkiem un agras vasaras vakariem, ar kasetēm un vecāku ļaužu nosodošajiem skatieniem, ar iedomātu brīvību un pasauli kabatā.