Visi mazi dzīvnieciņi
Šķiet, ka esmu sākusi pievilkt visādus Dieva bērniņus - vakar, kad es, žļurkstinot un gāzelējoties, mēģināju pārvietoties pa Vecrīgas bruģi, uzradās divi jaunieši, kas man nesa priecas vēsti. No sākuma es viņus abus, tādus skaļus un noskūtām galvām, noturēju par Urlo Sapiens, taču alojos. Viņi man sacīja, ka esot kristieši. Taisni tā: "Mēs esam kristieši", un izklausījās pilnīgi tā, it kā viņi kāzās sacītu kādam no neskaitāmajiem nepazīstamajiem, ka viņi ir līgavas kursabiedri vai kaut kā tā. Viens no viņiem man itin pieklājīgi jautāja, vai es zinot, ka Dievs mani mīl? Es, steidzoties pirkt jaunus zābakus, sacīju, ka jā, ir tāda lieta, jo Dievam jāmīl visi, grib viņš to vai negrib, bet ka visumā mani viņu vēsts tā ne pārāk interesē. Tad viņš laida darbā smago artilēriju un jautāja šitā: "Bet vai jūs esat droša, ka, ja šajā brīdī nomirtu, tad nokļūtu debesīs?" Un tad, tieši tajā brīdī es vareni paslīdēju un taisījos jau gāzties gar zemi, kad kristietības adepts mani pieklājīgi pieturēja aiz elkoņa un izglāba. Dieva zīmes, ko lai saka.