Es te pažēloties atnācu. Man mājās mirst nost naudas koks. Un, lai arī es neesmu īpaši māņticīga, mani moka nejauka sajūta, ka papildus tam, ka nevienu dzīvu, bezpalīdzīgu radībiņu vai audziņu nost galināt nevajag, naudas koka iznīkšana ir slikti, ļoti slikti.
Un, nē, nemirst nost - jau ir nomiris. Kociņš lēnām nīka nost un bira nost, un lūkojās uz mani pārmetošām lapām, un es viņu pārstādīju (wrong?), lēju, nelēju (wrong again?), it kā jau visu ko mēģināju, bet nekā. Šo te atnesa no citām mājām pagājušā vasarā vai rudenī un nu viņš ir gandrīz beigts. No visa lielā, zaļā biezokņa [kaut arī jāatzīst, ka nabags jau pašā sākuma nebija neko sprauns, viss tāds pāraudzis un vājiņš, un karājās] man ir palikušas divas (!!!) lapiņas, ko es ar pēdējo cerību esmu ielikusi ūdens glāzē un kam es katru vakaru mēģinu skaitīt spēka vārdus [lūdzu, lūdzu, nemirsti, citādi, man šķiet, būs baigie mēsli un vispār Tu jau man patīc arī bez tā, ka bez Tevis varbūt būs mēsli].
Ja pavisam godīgi, tad es esmu kā zaglis, kurš nožēlo ne to, ka zadzis, bet to, ka pieķerts - ne jau par auga iznīkšanu mani briesmīgi grauž sirdsapziņa, nē, jo rocīnas man nav zaļas, jānudien, bet bail, ka tas Kaut Ko nozīmē. Es nebēdāju par pašu iznīkšanas faktu, bet to, ka es varētu būt pie tā vainīga, un turpinu cerēt, ka tas vienkārši pie mums neaklimatizējās, nevis ka es to gana nemīlēju, nelēju [vai lēju par daudz? aāāāa], neteicu spēka vārdus un vispār noliku nepareizajā istabā.
PS.: Es vispār nezinu, kas man uznācis. Es pilnīgi noteikti parasti nenodarbojos ar muļķībām, uzšķaudu visa veida ezotērikai un īpaši nebēdāju par aurām, enerģijām un līdzīgajiem. Jā, slikti ir nobendēt augu, bet nu arī nekas TĀDS.