Vilciensi
Es vispār esmu par sabiedrisko transportu, par vilcieniem. Mašīna tomēr ēd par daudz degvielas, lai varētu domāt par ikdienas transportēšanos uz darbu ar pkw. Un es vienmēr esmu domājusi, ka vilcieni, lūk, vilcieni, tā ir manta. Bērnības romantika [jo es maz tiku vilcienos, Rīgā dzimu, Rīgā augu], vietas daudz, brauc pietiekoši ātri, var lasīt grāmatu, var gulēt, visu ko var.
Bet ja nu reiz ir jāpasodās par sab.transp. nedienām, jo pēdējā laikā, šķiet, daudzi sodās, tad es arī, ja, tad nu ir tā, ka vilcieni ir diezgan pieņemami. Protams, gadās kaut kādi sīkie, kas visu brauciena laiku zirgojas un klausās mūziku mobilajos, gadās arī ar visu iedzīvi apkrāvušies, nelāgi smaržojoši onkulīši, gadās urlas un piedzērušie, un trakas tantes labākajos gados, gadās satikt sen neredzētus paziņas, kas tagad pievērsušies kādai jaunai kustībai, piemēram, ūdens maģiskajam spēkam un tā popularizēšanai (bet Tu atnāc, ja, ceturtdien vakarā, būs interesanti, nu tik jauki Tevi atkal satikt!). Tomēr visā visumā atgadījumu ir salīdzinoši ļoti maz, ja ņem vērā braukšanas ilgumu/biežumu.
Vakar tieši bija .
Esam jau pusceļā, kad tamburā ieveļas tāds nu zvērīgi piemāvies vecis ap gadiem, nu, nez, 50. Nu tādā alkohola lietošanas stadijā, ka, šķiet, tur vismaz daži gadi jāpavada, esot pālī katru dienu. Viss tāds bļaustīgs, skaļš, agresīvs, neliels, bet aktīvs. Uz tamburu aizdodas konduktors, vīrietis šoreiz, arī ap gadiem 50, bet tāds krietni mazāk sparīgs, un skaļi iesaucas, kur tad šitais taisoties braukt. Tālāk īsti nepiefiksēju, zinu vien to, ka atskan kaut kāds blīkšķis, vilciens sāk braukt un konduktors vairs nav dzirdams. Starp citu, īsti visu nepamanīju, jo aizrautīgi lasīju šito, pagaidām lielisks gabals. Kā nu bija, kā ne, bet vienā brīdī eksemplārs vēlas ienākt vagonā, kas viņam arī sekmīgi izdodas. Es, jāpiezīmē, sēžu tieši, tieši pie vagona durvīm ar visu savu simtgadnieku grāmatu, kam nu diemžēl vairs nepieder visa mana uzmanība. Šausma ieklunkurē vagonā un kaut ko bļaustās, vagona pasažieros vērojams zināms nemiers, sak, kas nu būs. Tad notiek kaut kas lieliski neticams - pieceļas kāds aptuveni 30 gadu vecs vīrietis un diezgan noteikti iedzen, respektīvi, iegrūž pilsoni atpakaļ tamburā. Pilsonis neatlaidīgs, atkal ver vaļā durvis, nāks iekšā. Tikpat neatlaidīgi princis baltā zirgā, nē, bet iepriekšminētais varonis aiztransportē žūpu atpakaļ uz tamburu. Jaunais cilvēks apsēžas, bet tajā brīdī pilsonis sāk kļūt nopietnāk nikns un laužas iekšā vagonā pavisam agresīvi. Jaunajam cilvēkam apnīk un viņš veic mūvu - tādu nopietnu spērienu ar kāju vecim pa krūtīm. Kad pēdējais ir veiksmīgi ielidojis atpakaļ savā nodalījumā, durvis tiek aizvērtas un nostiprinātas - aizsietas ar somas siksnu. Pa to laiku nu jau cietušais ir atkal rīcībspējīgs un visu atlikušo brauciena laiku līdz nākamajai pieturai nikni rausta vagona durvis un lādas.
Nu, nākamajā pieturā viņš bez liekiem incidentiem izkāpa ārā. Tad atradās konduktors, kurš, kā izrādās, bija vienkārši aizlaidies uz citu vagonu. Kad pazudušais dēls, nu, tas konduktors atkal atgriezās savā likumīgajā vagonā, baltais zirgs puisis viņam veltīja pāris kodolīgu epitetu par darba pienākumu (ne)pildīšanu. Jāatzīst, biju ļoti iepriecināta un pateicīga, ka šis puisis tur bija un rīkojās tieši tā, kā rīkojās.
Tādi tie vilcieni.