Kastaņi
Vakar es pirmo reizi ēdu ceptus kastaņus. Nogaršot gan es tos biju biju gribējusi jau gadiem ilgi - daudz tomēr bija visur kur lasīts, ka gaisā virmoja ceptu kastaņu smarža vai ka ielu pārdevēji ar cimdiem, kam nogrieztas pirkstu daļas, piederēja pie ierastās ainavas un tā tālāk, bet kaut kā nebija sanācis. Tad nu veikalā ieraudzīju un paņēmu. Studējot internetu par to, kā nu tos jāgatavo, sagatavojos, ka būšu vīlusies. Runāja, ka kastaņi garšojot te pēc saldiem kartupeļiem, te galīgi ne pēc riekstiem, bet katrā ziņā neesot nekas tāds wow. Man kastaņi nez kāpēc saistījās ar Ziemassvētku tirdziņu saldo, grauzdēto mandeļu smaržu. Tad nu iegriezu kastaņos krustus, uzcepu un apēdu. Daudz bija un gandrīz pāri palika. Bet vīlusies nebiju. Garšoja gan citādi, nekā biju iedomājusies, bet interesanti. Tagad tikai jānogaršo kādreiz īsti ielas marrons Vācijā vai Francijā, lai varētu salīdzināt. Jo es, saprotiet, nezinu, vai tos kastaņus uzdarināju pareizi.