Dimd
Nu jau pusotrs gads, kopš esmu atgriezusies Latvijā, bet aizvien turpinu atklāt daudz jaunu lietu un vietu, kuru Rīgā nebija, kad es aizbraucu. Šon sanāca pastaigāt pa centru mazliet vairāk nekā parasti skrienam-nopirkt-kontaktlēcas-vistu-aizbraukt-pie-vecākiem-darbs-turp-atpakaļ režīmā, jo bija jāmeklē baloni [krāsaini, piepūšami, parastie]. Tad nu izstaigājos uz nebēdu un lētākie baloni vispār Drogās ir, ja, ja neskaita specializētos ballīšu preču veikalus, kas nestrādā līdz septiņiem, mošķi tādi. Nu, lūk, pie Jūlītes Ģertrūdsielā [specializētā balon- un pārtijveikalā] baloni bija tikai uz svaru, nē, uz skaitu. Nu, sorī, džeki, nepirkšu es 50 balonus par septiņi santiki gabalā. Tad nu izpētīju Tiimari, Duni, Superlats un Drogas piedāvājumu. Drogās nopirku šitentos balonus 25 50 gab par 1,70 laikam un Isana jauno dušas želeju, arbūzu, iedomājies. Man tā tradīcija no Vācijas laikiem vēl ir - izmēģināt katru jauno Isana dušas želeju. Tur tā manta uz atlaidēm maksāja 80 eirocentu.
Nu, jā, pie kā es paliku, pie izmaiņām Rīgas nekad nepabeigtā sejā. [Kurš no lv dižgariem teica sejs, nevis seja? Rainis, Aspazijas neuzticīgais vīrs, ja? Vai kāds no brīvvalsts laika dzejdariem?] Kkad lasīju žurnālā, ka krīzes laikā cilvēki sasparojušies un sākuši taisīt visādus kreatīvus biznesus, tur, veram krellītes, pārdodam krāsainas lupatas, cepam pankūkas, visko tādu. Un ka to varot redzēt daudzviet Latvijā. Šodien es iesecināju, ka, jā, tā ir gan. Visvisādas bodītes pa pillo saradušās - griķu spilvenu bode, ekoloģisks veikals, uzlīmes tādas un šitādas, netradicionālie kaut kādi fotosaloni, galerijas istabas, garšvielu piparbodītes, akal rotaslietas Saliec pats, lina mantas utt. Un dažādi interesanti mārketinga triki un uzraksti. Ā, un jā, pie Kristapa kunga, kas visā visumā ir normāla, bet ne nu īpaši ļoti izcila iestāde un ko es apmeklēju, jo tur sidrs labā cenā, viņi taču ir aprīkojušies ar milzu uzrakstu uz mājas sienas sestā stāva augstumā. Prestiži diezgan. Bet par tām bodēm - nu, kurš to visu pērk, labie ļaudis, kurš? Un vēl fifīgi ir tas, ka vietā, kur senāk atradās pats pirmais Drogas veikals Latvijā, ko, manuprāt, tolaik sauc par Koblenz, ko jebkurš normāls latvis sauca par Ko blenz?, bet kas patiesībā ir no fāterlandes pilsētas Koblencas, vēl aizvien atrodas Drogas birojs.
Kaut kad es skatījos šito dumo filmu ar Lopezu un Gīru par dejošanu - Shall we dance or whatsoever - un tur man ļoti patika tas, ka viņi dzīvoja tādā lielā, lielā pilsētā, kur iespējams ir viss. Nē, es Rīgā nekad neesmu jutusies kā provincē un man nešķiet, ka tas ir kāds dievu aizmirsts kakts, kaut arī "īstajās pilsētās" iespēju ir daudz vairāk. Jā, ir. [Viena no man tīkamām filmām ir kinda drausmīgi draņķīgā komēdija (tiešām?) Rrrrrrr!. Nu, par to aizvēsturi un tīro un netīro matu cilti. Tur viss tik fooorši no neirolingvistikas un sociolingvistikas viedokļa ir, tiešām. Un tur viņiem ir tāda iestāde kā absurdā šuvēju-ģitāristu skola.] Tātad pavisam lielajās pasaules pilsētās ir gandrīz viss - tāpēc pieminu šuvēju-ģitāristu skolu. Tur ir sambas kursi gejiem, suši kovbojiem, Manolo Blahnik piegāde mājās un metro. Mums te tā nav, bet ir daudz kas no tā. Un tieši mazbodītes ir daļa no tā, kas līdztekus ar Starbucks, Rimi, Yves Rocher, DHL, British Petroleum un līdzīgajiem padara pilsētu par lielpilsētu patērētāju sabiedrības izvēles dažādības ziņā.
Iedomā, ielu plāksnītēm daudzviet ir mainīts fonts un BRĪVĪBAS IELA Ģertrūdes krustojumā ir rakstīta visa kepslokā.