Vakar no rīta meistaroju zivjmaizītes sev un sievai (bija ienācies kūrpināts jūras asaris), jo sīkajiem pret zivi dalītas jūtas.
Sākumā pienāk vecākais, ēdīšot zivi.
Nu labi, dažreiz tiešām gadās, tāpēc pa kripatai diezgan daudz izbaroju, kamēr sakās esot paēdis.
Vēl pēc brīža pienāk vecākā no meitām, arī gribot pagaršot.
Kad sniedzu zivs gabaliņu, no mutes pazib mēle, kas knapi pieskaras zivs gabalam, un ar to arī visa ēšana beidzas.
Toties pēc tam skrien paziņot mammai "Es palaizīju zivi!"

Vēlāk vakarā, kad pie sarīvētajiem kartupeļiem rīvēju klāt sīpolu (kartupeļu pankūkām), visiem vajag to pusrīvēto sīpolu pa riņķi apostīt.
Vecākā no meitām paosta, sieva jautā: "Stipra smarža?", uz ko seko atbilde "Mmm, garšīgi!"

Cirks ik uz soļa.