scope ([info]scope) rakstīja,
@ 2019-12-15 15:12:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vakar no rīta meistaroju zivjmaizītes sev un sievai (bija ienācies kūrpināts jūras asaris), jo sīkajiem pret zivi dalītas jūtas.
Sākumā pienāk vecākais, ēdīšot zivi.
Nu labi, dažreiz tiešām gadās, tāpēc pa kripatai diezgan daudz izbaroju, kamēr sakās esot paēdis.
Vēl pēc brīža pienāk vecākā no meitām, arī gribot pagaršot.
Kad sniedzu zivs gabaliņu, no mutes pazib mēle, kas knapi pieskaras zivs gabalam, un ar to arī visa ēšana beidzas.
Toties pēc tam skrien paziņot mammai "Es palaizīju zivi!"

Vēlāk vakarā, kad pie sarīvētajiem kartupeļiem rīvēju klāt sīpolu (kartupeļu pankūkām), visiem vajag to pusrīvēto sīpolu pa riņķi apostīt.
Vecākā no meitām paosta, sieva jautā: "Stipra smarža?", uz ko seko atbilde "Mmm, garšīgi!"

Cirks ik uz soļa.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]scope
2019-12-17 21:51 (saite)
Smarža, tekstūra, vēl kaut kas, nevajag jau īsti iemeslu, lai neēstu.

Manam sencim, piemēram, baigā delikatese skaitās nēģi želejā, kurus tad arī parasti sagādājā uz svētkiem (nedaudz, nebijām turīgi), man, savukārt, ar nēģiem ir tā, ka ieēst varu, bet baigā sajūsmā neesmu.

Citiem pieaugušajiem, teiksim, līdzīgi ir ar olīvām (neēd ne pa kam), kuras mani sīkie atkal ēd uz urrā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?