Sieva ziņo par jauna pī pī iegādi.
Ak jā, runājot par pī pī, atminējos vakardienas jocīgo izdarību. Kā jau zināms, Goņuks izdarīja pašnāvību. Nu un žēl to puiku Ašo, ka tas tagadiņ viens palicies un tāds biki nejēga. Nu nesanāk puikam uztaisīt mājiņu tik forši kā tas izdevā Goņukam. Tad nu vakar pa ceļam uz mājām iegāju vienā zvēru bodē pastīties vai nav kāds smilšu peļuks nopērkams. Tā kā pie būriem tur ne zīmītes ne zīmējumu, a zvēri kā mēs zinām ne vienmēr zīmējas, tad prasu pārdevējai - vai jums smilšu peļuki ir?
Šī blenž uz mani un parāda uz stūri - tur stūrī. Pieeju stūrī pie būra, skatos, ka būris tukšs, kad no muguras atskan pārdevējas bals - a kam jums vajag? Es autā par tādu dumu jautājumu. A tad attopos, ka tante bij sapratusi, ka man smiltis vajag, un jā, zem būriem tur bija dažādu smilšu maisi. Es saprazdams, ka taintei nav īstas saprašanas par latviešu mēlē teikto un pagriezies pret viņu, ar rokām imitējot peles skriešanu, saku - pī pī, skrien, pele, smilšu. Uz ko man pārdevēja atbildēja, ka neesot viņiem tādu zvēru pagaidām.