Gribu atkal pazust.
Brīžiem uznāk šitie, kad gribas ieslēgties kaut kādā autopilotā un manuālo režīmu ieslēgt atkal pēc kādiem 4 gadiem. Tāpat nekas nemainīsies šo gadu laikā. Viss būs pa vecam. Tāpat urķēšos pa savu darbu, dzīvošu nožēlojamā ūķī, dzeršu tajos pašos krogos, zināšu tos pašus cilvēkus. Ja nu vienīgi tāpat mazais draugu pulks būs palicis vēl mazāks. Tāda kretīniska nolemtības sajūta. Jā jā ... nav labi šitā dumi domāt, bet ... nu katram cilvēkveidīgam radījumam vajag cerību stariņu! Man pagaidām nekā tāda nav. Tikai pelēka dzīves pļurza pa kuru kūņoties.

Ceru vienīgi, ka šīs pārmaiņas,kuras jūtu, būs iespaidīgākas nekā sākumā liksies.

Prozit

PS: pat alu negribu.