Varbūt tāpat, kā ir iespējams atstāt šo pasauli pirms likteņa Noteiktā laika, pārgriežot pavedienu ar paša rokām, ir iespējams arī eksistēt tad, kad Noteiktais laiks jau ir pagājis..kad it kā var nolemt aiziet no brīva prāta, un nekas nemainīsies lietu kārtībā ne vismazākā mērā; jeb arī - var jau nozust no skatuves... bet var arī tur palikt. Jo nekas no tā jau nemainīsies. Jo tu esi tikai dzīvais mironis, tu esi kā laikapstākļi, kā rēgs, kā vecmāmuļas untums...ar ko visi sadzīvo, neuzdodot sev jautājumu, vai tas ir kaut kas patīkams, vai nē.
Es neatceros, vai mana nāve bija sāpīga. Ja bija, tad es to vairs neatceros.