pat nekādu sarežģītu lēmumu, viss pats atrisinājās. beigas kā visiem dzīvesstāstiem. tagad tikai saprast, kā es no šejienes tieku uz mājām, jo es īsti nezinu, kur atrodos.
jā, viss kārtībā, es jau pāris gadus gaidīju, kad šis notiks, man vienkārši bija licies, ka būs drusku citādāk, bet tas nekas, tagad es vairs ne par ko neraizējos, beigtam jau nekas vairs nekaiš.
paldies. nez, kā būs ar to vakaru, es domāju aizbraukt uz lauku ielu pabūt starp irl cilvēkiem matīsa atvadu ballītē, distract myself a bit, arī negribas mājās ķerties pie visa tīrīšanas, savemto segu mazgāšanas utt, bet, ja es būšu mājās, to būs diezgan neiespējami nedarīt (jo, nu, tas viss tur apkārt mētājas un tā), tāpēc domāju tagad vnk tur ieskriet, pabarot kaķus, ieiet dušā, pārģērbties, tad pasēdēt/pagulēt pie brāļa, tad braukt uz to lauku ielu, un ar visu aftermath of a death dīlot rītdien.
Pai, pai, mīlulīt. :* Neko jau nevar pateikt tādu, kas varētu būt kaut kā baigi mierinoši, šādas lietas vienkārši ir smgai, bet Tu esi laba, un sunim pie Tevis ir bijusi ļoti laba dzīve. Bužibuži.
ceru, ka bija puslīdz laba, jā. tagad jau tāpat tajā neko vairs mainīt nevar, hah. nav jau arī tik ļoti smagi, jo, nu, tomēr, 15 gadu večukiņš, nevis kucēns vai zvērs pašā spēku plaukumā. drusku paraudāšu un būs ok.
šobrīd patiešām nemaz tik skumji nejūtos, jo mobilizēts racionālais stāvoklis, gan jau vakarā vai rīt, kad roka stiepsies pēc suņa siksnas, lai vestu ārā, būs kāds lielāks bimbājiens un vientulības sajūta, bet šobrīd pirmais bēdu vilnis ir pāri (kas bija tad, kad man teica, ka izskatās, ka nekas nebūs), tad jau paspēju to akceptēt un tagad ir tāda mērena, remdena, nekonkrēta sajūta.