šobrīd patiešām nemaz tik skumji nejūtos, jo mobilizēts racionālais stāvoklis, gan jau vakarā vai rīt, kad roka stiepsies pēc suņa siksnas, lai vestu ārā, būs kāds lielāks bimbājiens un vientulības sajūta, bet šobrīd pirmais bēdu vilnis ir pāri (kas bija tad, kad man teica, ka izskatās, ka nekas nebūs), tad jau paspēju to akceptēt un tagad ir tāda mērena, remdena, nekonkrēta sajūta.