tad, kad pierodi saskatīt savu bērnu kā samērā saprātīgu būtni, vakari kā šis, kas paiet vienā čīkstēšanā, uzmanības dinģēšanā un niķos, ir ārkārtīgi frustrējoši un nogurdinoši.

vakar beidzot nopirku viņai klipšus. gandrīz vai pusgada garumā, ieraugot manās ausīs auskarus, viņas acis iemirdzējās un sejā parādījās aizgrābtība. viņa tos apbrīnoja, aptaustīja un citādi par tiem priecājās. pāris reizes biju jautājusi, vai viņa arī gribējusi un uz entuziastiskiem "jāāā!!" solīju, ka kaut kad nopirkšu viņai kādus klipšus. tad nu vakardien tas brīdis beidzot pienāca. vairāku sagadīšanos rezultātā, pilnīgi negaidīti sev pašai, doma laukuma tirdziņā, tā ap desmitiem vakarā, tiku pie bērnu klipšiem ar kaķīšiem. sajūsma jau nu pārākā :) vienīgais, laikam ir bišķi par ciešu, pēc pāris h valkāšanas, noņemot, viņai parasti sāp ausu ļipiņas.