|
[17 Aug 2014|12:59pm] |
vakar naktī bija tik daudz jādomā, ka aizmigu vien pusčetros. nemaz neatceros, kad ar mani tā iepriekš būtu gadījies. tas ir, problēmas ar aizmigšanu, protams, ir bijušas, bet ne jau nu līdz pusčetriem. bet jāceļas bija 6:30, saskaņā ar bērna iekšējo modinātāju.
rīta cēlienā aizgājām uz mežu, turpceļā vēl priecājāmies par saulaino un silto laiku. tad, mežā, pamanījām, ka tālumā viss savilcies tumši pelēks un lēnām griezām māju virzienā. aha. pēdējoreiz es šitā izliju pirms 4 gadiem. vienīgi šoreiz lietus bija auksts un dzelošs. pārnācām mājās pārsaluši (ok, 2/3 daļas no mums) un neticami slapji - pie ārdurvīm, joprojām nenovākta, ūdens peļķē guļ čupa ar slapjām drēbēm. Alisei, kura citādi ir liels lietus piekritējs, šī pastaiga nemaz nepatika, bet pamatā turējās kā vīrs, vairākas reizes sāka sūdzēties par to, ka auksti un nepatīkami, bet ikreiz uz mūsu "mēs zinām, ka ir nepatīkami, bet tev būs jāpaciešas, jo mēs jau ejam mājās" apklusa un varonīgi turējās līdz nākošajam čīkstienam. mājās atteicās iet dušā, bet kādas 15 minūtes nogulēja nekustīgi man klēpī, dvielī un segā satīta. tad pamazām atdzīvojās.
|
|
|
[17 Aug 2014|09:53pm] |
tad, kad pierodi saskatīt savu bērnu kā samērā saprātīgu būtni, vakari kā šis, kas paiet vienā čīkstēšanā, uzmanības dinģēšanā un niķos, ir ārkārtīgi frustrējoši un nogurdinoši.
vakar beidzot nopirku viņai klipšus. gandrīz vai pusgada garumā, ieraugot manās ausīs auskarus, viņas acis iemirdzējās un sejā parādījās aizgrābtība. viņa tos apbrīnoja, aptaustīja un citādi par tiem priecājās. pāris reizes biju jautājusi, vai viņa arī gribējusi un uz entuziastiskiem "jāāā!!" solīju, ka kaut kad nopirkšu viņai kādus klipšus. tad nu vakardien tas brīdis beidzot pienāca. vairāku sagadīšanos rezultātā, pilnīgi negaidīti sev pašai, doma laukuma tirdziņā, tā ap desmitiem vakarā, tiku pie bērnu klipšiem ar kaķīšiem. sajūsma jau nu pārākā :) vienīgais, laikam ir bišķi par ciešu, pēc pāris h valkāšanas, noņemot, viņai parasti sāp ausu ļipiņas.
|
|