vakar naktī bija tik daudz jādomā, ka aizmigu vien pusčetros. nemaz neatceros, kad ar mani tā iepriekš būtu gadījies. tas ir, problēmas ar aizmigšanu, protams, ir bijušas, bet ne jau nu līdz pusčetriem. bet jāceļas bija 6:30, saskaņā ar bērna iekšējo modinātāju.

rīta cēlienā aizgājām uz mežu, turpceļā vēl priecājāmies par saulaino un silto laiku. tad, mežā, pamanījām, ka tālumā viss savilcies tumši pelēks un lēnām griezām māju virzienā. aha. pēdējoreiz es šitā izliju pirms 4 gadiem. vienīgi šoreiz lietus bija auksts un dzelošs. pārnācām mājās pārsaluši (ok, 2/3 daļas no mums) un neticami slapji - pie ārdurvīm, joprojām nenovākta, ūdens peļķē guļ čupa ar slapjām drēbēm. Alisei, kura citādi ir liels lietus piekritējs, šī pastaiga nemaz nepatika, bet pamatā turējās kā vīrs, vairākas reizes sāka sūdzēties par to, ka auksti un nepatīkami, bet ikreiz uz mūsu "mēs zinām, ka ir nepatīkami, bet tev būs jāpaciešas, jo mēs jau ejam mājās" apklusa un varonīgi turējās līdz nākošajam čīkstienam. mājās atteicās iet dušā, bet kādas 15 minūtes nogulēja nekustīgi man klēpī, dvielī un segā satīta. tad pamazām atdzīvojās.