kāzas
man nekad nav patikušas kāzas. domāju, kādreiz jau esmu to šeit rakstījusi. un tomēr. es ne vien esmu bijusi vairākās kāzās, ne vien esmu apprecējusies (jau pirms kāda laika), bet vakar nonācu arī liecinieku kārtā. savā parastajā manierē, neatskatoties sagrābos kaudzi ar pienākumiem un tikai dziļi procesā atskārtu, ka vispār jau ir par daudz. vairākus pienākumus par daudz. māsas "vai jūs ar A. būsiet liecinieki mūsu kāzās, kurās piedalīsimies tikai mēs 4 un viss" izvērtās par kāzām ar vakariņām teju 30 viesiem, baltu kleitu, tiāru, kāzu grāmatu un vēl daudz ko citu. man bija tas gods (un tā nelaime) būt: lieciniekam, vedējmātei, līgavas māsai un.. trampampam.. pavāram.
ko lai saku. viss beidzās labi. vakariņu sakarā katram bija kaut kas viens, kas ļoti ļoti garšoja (katram savs, ne tā, ka daļa no piedāvātā nebūtu ēdama). pasākuma sakarā kaunu un nevēlmi izrīkot cilvēkus atmetu jau ļoti agri - kādu nedēļu-divas pirms kāzām. bet par sevi. pirmoreiz mūžā, 3 dienas no vietas guļot naktī pa 8h, man tomēr ir zili loki zem acīm.
mīnus dažas (manas) histērijas ielieku šo "job well done" plauktiņā. mīnus attieksme no radu puses esmu ārkārtīgi daudz pateicīga visiem tiem, kas palīdzēja. bez palīgiem tas viss nebūtu iespējams.

bet vislabākais ar šīm kāzām tomēr ir tas, ka tās ir beigušās :D (nu un prieks par to, kas izdevās patiešām labi)