tas ir tik muļķīgi. gluži cilvēka dabā. ne tai labākajā nozīmē. es dzīvoju, dzīvoju un nemaz nepamanu, ka patiesībā dzīvoju savā sapnī. pirms kādiem 4 gadiem mēs ar A. spriedām kādu dzīvi gribētu un ziniet, mēs gribējām to precīzi šādu. gribējām un domājām "nu jā, kurš gan dos, tā jau nenotiks, bet būtu labi". bet tad, kad tas īstenojās mēs nemaz nepamanījām. diezgan ilgu laiku. šodien es pēkšņi to aptvēru. ka mana dzīve ir tieši un precīzi tāda, kādu es to vēlos un es to pat nebiju pamanījusi.
ok, derētu vēl a un b, bet tie ir nieki. labi, ka es apzinos vismaz tik daudz.