bērna hronika
šovakar, kādas 40 min pirms bērna gulētlikšanas, man bija jāaizbrauc līdz centram. viņa atvadījās no manis ļoti viegli. taču tad, kad es, pēc pusotras stundas, atbraucu, viņa raudāja. esot uz brīdi iemigusi, bet no trokšņa atkal pamodusies. aizgāju, apmīļoju, atstāju istabu. taču tas viņas bēdas padarīja vēl lielākas. kliedza un sauca mammu labu brīdi. līdz man atausa aiziet pie viņas un pajautāt - tu gribi dziesmiņu? (parasti, liekot gulēt, nodziedu viņai vienu dziesmu, vienmēr to pašu) un mans bērns, pats sevi gandrīz vai pārtraucot saka: "да, jā". abās valodās, steidzīgi un ātri. nodziedāju dziesmiņu un kopš tā brīža istabā valda pilnīgs klusums.

kopš naktī nedodu viņai pudeli, ir pagājusi nedēļa. tas bija labākais lēmums nezin cik ilgā laikā. gandrīz visu šo nedēļu (atskaitot pirmās divas naktis un otrajā jau gāja krietni vieglāk) viņa ir modusies vienu reizi naktī, lai paprasītos mūsu gultā. pagājšnakt tas notika īsi pirms pieciem. tajā vienā reizē gan grib arī padzerties, bet, salīdzinot ar to, kas bijis iepriekš, tie ir absolūtie nieki un neskaitās.

vēl kas. kādu nakti viņa pamodās vienos ar izmisīgu kliegšanu. "kāj" viņa kliedza, "kāj, kāj, kāj, kāj", vienlaicīgi taustot savas kājas. un šādi, mijot "kāj" ar neartikulētu bļaušanu, viņa kliedza kādas 15 minūtes. tad norima un pārējo nakts daļu gulēja diezgan slikti.
un te es domāju. tas var būt, ka viņai sāp kājas? un kādēļ? un kā tur līdzēt? tiem nevajadzētu būt krampjiem, jo centos masēt kājas un savilktus muskuļus nekur nejutu. bet droša galīgi neesmu.

nezinu, kā tas būs, kad viņa pieaugs, bet pašlaik samērā labi ir tas, ka viņa viegli pārslēdz savu uzmanību. viņa nekliedz tik ilgi, kamēr panāk savu. viņa kliedz, līdz saprot, ka kāroto nedabūs. ka vecāki nepiekāpsies (ok, noguruma un izsalkuma gadījumos ir cits stāsts, bet par to varbūt citreiz). tiklīdz viņa to aptver, uzreiz pārslēdzas uz kaut ko citu.