vajadzētu sakasīt spēkus pavingrot un paskriet.
cita starpā, ļoti spilgti izjūti to, ka bērns ir svētība, brīdī, kad apslimušais mazulis, ar 38,5 temperatūru, nečīks un nepīkst, bet brīžiem pat varonīgi palēkā klusā priekā par dzīvi. tas nekas, ka grūši.

upd. nē, es šobrīd nespēju ne skriet ne vingrot. slinkošu dīvānā pie filmas.