bet vispār, ziniet, es laikam esmu savas meitas attītības līmenī. ar mani kopumā ir kā viņai vakaros. gribu to, nē to, nē šito, ai es nezinu ko, bet kaut ko gribu, vajag to nē šito, nē nevajag, nē vāc prom, nē iedod, āāāāāā, man ir tik slikti man VAJAG KAUTKO NEZINKO, tikai ne to un ne šito un vispār.
palasīju internetos, ka mazajai A. ir normāla adaptācija dārziņam, stress no dārziņa izpaužas mājās, kādreiz pāries. bet man, dakter, adaptācija kam ir man? manā gandrīz vai cienījamajā vecumā dzīves adaptācijai nudien vajadzētu jau būt cauri, ne-e?