man ir jāiemācās mazāk uztraukties. es gan nezinu, kā, jo nekad agrāk neesmu piedzīvojusi šāda līmeņa uztraukumu. nervu tiks un nesavaldāma panika.
es visu mūžu, kopš agras bērnības, esmu bijusi ļoti raudulīga. man šķiet, ka šādu riebumu pret paša publisku raudāšanu spēj izjust tikai tie, kas vairāk vai mazāk veltīgi ir cīnījušies ar raudulīgumu tik pat ļoti, cik es. bet būt pieaugušam pinkšķim ir labāk, nekā bērnam, jo pieaugot tu iemācies raudāt klusām un raudot kontrolēt savu balsi. pat, ja neizdodas vienmēr izkontrolēt pašas asaras.
labi ar šodienu vismaz ir tas, ka nākošais etaps ir jau pirmdien, nevis pēc pusotras nedēļas, kā tika paredzēts sākumā.

nu un vēl tas, ka es esmu cītīgi turējusi muti, atskaitot vienu gadījumu tīšām un otru nejauši. un abus nožēloju. jāmācās ne tikai turēt asaras, bet arī muti.

toties A. šodien vareniecietīgs :D