ceturtdienas vakarā, braucot mājās no rīgas, es runāju pa telefonu ar ģimenes ārsti. saruna bija samērā ilga, mēs apspriedām bērnu slimnīcas pārslogotību, viņas kaķi, kurš reiz esot apēdis fonendoskopa gumijas galviņu un simptomus, novērojot kurus pie sava bērna, man nekavējoties jāzvana ātrajiem vai vienkārši jāmeklē ārstu. un tagad katru reizi, kad es viņu pārģērbju, es atkailinu viņas krūtis un skatos kā viņa elpo. un nesaprotu. es nesaprotu, vai tas skaitās "gandrīz necilājas" vai "pamatīgi cilājas". man nav ne jausmas, vai manam bērnam ir grūti elpot vai nē. jo es nezinu, kas ir šie jēdzieni. man nav ne jausmas. un vēl naktī. tas ir vēlu vakarā, kad es aizeju gulēt. es katru vakaru piespiežu sevi nedomāt par to, kas būs, ja pa nakti viņa atkal nevarēs paelpot. vai ja viņai sāksies tūska un es nepamanīšu. vai.. man liekas, ka aina ir skaidra.
agrāk man nebūtu ne prātā ienācis, ka slims bērns, tas ir tik ļoti šausmīgi bailīgi un grūti.