šo es gribēju ierakstīt vakardien:

tieši pirms 29 gadiem (un nu jau 1 dienas) esot bijis ļoti auksti. bet tad, dažas dienas vēlāk, kad mani, pavisam maziņu, veda mājās no slimnīcas, esot sācies atkusnis. tas esot bijis agrākais pavasaris, ko mana māte ir pieredzējusi. ziema toreiz vairs neatgriezās.

visu manu mūžu man ir stāstīts, cik grūti vecākiem bijis ar diviem (pirmajiem) bērniem. kā abi caurām naktīm bļāvuši, lai ko vecāki darītu. tas ir, sākumā es, bet tad, kad es 1 gada un 5 mēnesu vecumā beidzot pārstāju traucēt vecāku naktsmieru, pasaulē nāca mana māsa, kas šo jauko tradīciju turpināja. stāstīts par abu vecāku spēku izsīkumu, mātes notievēšanu par 15kg un tēva nervu sabrukumu. un vakar, ieejot trīsdesmitajā dzīves gadā, mana māte beidzot pateica man kādu nelielu detaļu - naktīs mūs nebaroja. starp pusnakti un sešiem rītā bērnus barot nebija pieņemts. tavu brīnumu, tieši tajā laikā citādi omulīgie sīči brekuši vienā brēkšanā. hā hā un vēlreiz hā, ja. es varu iedomāties ko teiktu Alise, ja es izdomātu viņu naktīs nebarot. kaut ko ļoti līdzīgu kā es savā laikā.