-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2011-12-12 11:22:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
mana tēva tēvs, vārdā Jānis, piedzima poļu čigānam Tadeušam un baltvāciešu/latviešu sievietei Emīlijai. tad, kad viņa tēvu nogalināja staļinisti, bet māti iebāza cietumā (kur izvarošanu rezultātā viņai radās vēl viens bērns, bet tas ir cits stāsts), mans vectēvs nonāca bērnu namā. viņam bija kādi 4 gadi. bērnu namā viņam pateica - tāda vārda nav, tāda tēva vārda nav. būsi ivans. ivans jemeļjanovičs. atstāja vien uzvārdu. nu lūk, kara (otrā pasaules) laikā bērnu namu sabumboja, audzinātāji aizmuka, bērni palika paši. nu, jūs varat iedomāties, kā tas ir, bērnu nams un pēc ta dzīve uz ielas kara un pēckara laikā, ja?
nu lūk, viena no atmiņām par manu vectēvu, ir par kādu gadījumu, kad es vai mana māsa par kaut ko pasūdzējās. un ziniet, ko viņš atbildēja? viņš atbildēja tā. "Manā bērnībā, sūdzambībeles bāza maisā un visi kopā spārdīja ar kājām".
un es, arī tagad, nevaru teikt, ka darīja nepareizi.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]klusais_okeans
2011-12-12 13:49 (saite)
jā, man arī kaut kāda līdzīga sajūta. Un mūs ari bērnībā tēvs kaut kā līdzīgi audzināja- stučīt māsas palaidnības bija vēl sliktāk kā pašas palaidnības.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?