retoriskie jautājumi/izsaucieni
īpatnēji. prieka un/vai lepnuma vietā mani ir pārņēmušas gandrīz histēriskas bailes.
kā vidēji muļķīgs cilvēks ielēcis pussemestrī, gadiem ilgi dzīvojis bez jebkādas mācību prakses, rakstot ieskaites, var būt viens no labākajiem cilvēkiem grupā. es vēl saprotu gadījumus, kur man palīdz A. Liels viņam paldies. bet viņš, kā zināms, ir spējīgs un gudrs, ir lōģiski, ka tur, kur pielikts viņa pirksts, rezultāti ir labi. bet kā var būt, ka rezultāti ir labi/ļoti labi arī tikai man? gandrīz bez gatavošanās? es nesaprotu.
viņa izdala ieskaites darbus un sāk tos izķidāt. kļūdas tādas un šitādas, bet vajag tā un šitā. es domāju, bāc, man te valstis sajauktas un fakti nepareizi pierakstīti un nav to pareizību, toties ir nepareizības. bet ir astoņi. ok. gadās. bet tad viņa pasaka, ka mans darbs ir viens no labākajiem grupā. kā tas var būt?
un, jo labāk ir, jo vairāk es baidos. ja ir tik labi, tad taču būs slikti. pagalam, pagalam slikti. eh.
un es joprojām nezinu, pa kuru laiku uzrakstīšu visus tos darbus, aha.
jeb arī, varbūt, tik tiešām, mūsdienu studentu līmenis ir mazliet zemāks, nekā es varēju iedomāties? lai gan, no otrās (pirmās?) puses, mūsdienu jaunatne, skaista, droša un talantīga. un es. ne tik ļoti.
kā tas var būt, eh.