vakar naktī, īsi pirms gāju gulēt, gulēju gultā ar telefonu un kko tajā skatījos. tad sāka raudāt a. gaju viņu mierināt, iedevu ūdeni, tad gāju lejā mazgāt traukus. pēc īsa brīža mani sauca A., a. atkal raudāja. šoreiz viņa raudāja ilgi. ļoti sapīgi, ļoti nelaimīgi. uz jautājumiem par to, vai viņai kkas sāp, niez, bij slikts sapnis utt utt, viņa atbildēja noliedzoši, tikai turpināja raudāt. pēc kāda, ilgāka laika, viņa rimās.
iemesls šim ir pilnīgi skaidrs. viņa pavadīja diennakti pie manas māsas. kas ir ļoti jauki, bet tur viņai neļauj izkliegt spriedzi. un tad jākliedz naktī.

taču stāsts nav par to. stāsts ir par to, ka, rūpēs par bērnu, es tik veiksmīgi kkur iebāzu telefonu, ka tagad man nav ne jausmas, kur tas ir un esmu palikusi bez telefona. jēj. lieki teikt, ka meklēšana nedod nekādu rezultātu.

upd. atradu. kas tik mani nebija meklējis. pat vsaa darbiniece. zvanīja un sūtīja sms.