patukšs bet lokāli aktuāls prātuļojums
kopš vakarvakara domāju par aprobežotību. visu manu bērnību dabūju dzirdēt no mātes "tas ir aprobežots, šis ir aprobežots, tie vienmēr aprobežoti utt". tad es izaugu un (nebūt ne sen) sapratu, ka mana māte ir viens ļoti aprobežots cilvēks. un kas vispār ir aprobežotība? es neko nezinu par citiem, bet man aprobežotība ir cilvēka pārliecība, ka viņa taisnība ir taisnīgāka par citiem un spriedumu/birku kāršana uz citiem bez jebkādas aiztures, izejot tikai un vienīgi no savas pieredzes.
es ne vismazākajā mērā nedomāju, ka es nebūtu aprobežota, savā veidā, man šķiet, aprobežoti ir visi cilvēki, bet. pasaulē ir ļoti daudz cilvēku. cik tur miljardi. un katram, katram ir savs personīgais redzējums uz lietām. tas, kas sajūtu līmenī mulsina mani (sajūtu, jo principā es zinu, kā un kādēļ tas strādā) ir - kādēļ, nu kādēļ cilvēkiem no sirds šķiet, ka tieši viņu skatījums ir tas īstais.
es, savas vienkāršās dzīves ietvaros, teju ik uz soļa, sastopos ar tik daudz tik ļoti dažādiem redzējumiem, ka man nav izvēles (pašai sevī), man nākas atzīt - visi viedokļi ir vienādi valīdi (nerunājot par likumu pārkāpšanu utt utt). citi nav lūzeri vai lohi tikai tādēļ, ka domā savādāk.

tas šķiet tik vienkārši, bet es tāpat pazīstu tik ļoti daudz brīnišķīgus, gudrus cilvēkus, kas no sirds tic, ka tieši viņu redzējums ir visredzīgākais.