pēdējā laikā novēroju kādu parādību, kas saistīta ar aptiekām. šovakar dabūju dzirdēt, ka arī citi ir saskārušies ar ko līdzīgu. aptiekāri nemaz nav tik naski palīdzēt cilvēkam. respektīvi jā, viņi palīdz, bet sev izdevīgos veidos. un kļūst manāmi iepīkuši, ja klients grib kaut ko citu vai klientam izdevīgāku.
nesen bija jāpatērē zināmas pūles lai dabūtu krietni lētāko lielo zivju eļļas kapsulu iepakojumu. aptiekāre ļoti centās iesmērēt man vai nu mazos iepakojumus par augstu cenu, vai zemu koncentrāciju. kad beigās iztaujāju vai varētu, gan stiprākā koncentrācijā, gan lielākā burkā, ar galīgi skābu ģīmi atnesa man 2x lielāku iepakojumu, kas maksāja 16eur (2x mazāks iepakojums maksāja 10).
šodien, atkal, gribēju nopirkt gana platu plāksteri, lai nosedz visu bērna brūci. vai jums ir plāksteri? jā, esot, rāda uz parastajām kastītēm. bet vai ir tādi lielāki, no kā nogriezt? jā, ir, velk tādus kā bija padomjlaikos, brūnie, plāksnītēs, kas iepakotas papīrā. bet vai nav tādi baltie? ā... (kļūst īdzīgāka un vilcinās), nu jā.. ir ķirurģiskie. un izvelk 5m plākstera cenā 1eur par 1 metru. kur, pie velna, tu biji ātrāk. jāvelk ārā gandrīz vai ar knīpstangām.
pa to laiku mans garlaikotais bērns, kura māte nekādi nevar dabūt vajadzīgo plāsteri, izķeksē no attaisāma skapīša ziepes un atplēš tās vaļā. beigās panikā nopirku arī stulbās ziepes un satraukumā aizmirsām aptiekā ciemakukulim nopirkto saldējumu.

un cilvēki stāsta, ka šāda rīcība aptiekāriem ir gluži tipiska. gandrīz vai sajūta, ka aptiekāri cenšas neatpalikt no korumpētajiem valstsvīriem un pirmām kārtām rūpēties par jau tā nevāji pelnošo aptieku industriju, slaidi uzspļaujot uz cilvēkiem un nedodot tiem to, ko tie vēlas, bez cīņas vai vismaz dažiem iznīcinošiem skatieniem un vilcināšanās.