pār manu līķi vs cilvēka brīvā griba
vispār es uzskatu, ka vecākam nav jabūt noteikšanai pār bērna dzīvi, kad tas pieaug. bērnam pašam jānosaka, vai viņš grib iet augstskolā, kādu profesiju viņš grib, kādu hobbiju, kur dzīvot. es pat ieviestu kādu suni (man patiešām nepatīk suņi), ja būtu droša, ka kinoloģija ir mana bērna mūža aicinājums un nopirktu klavieres, ja redzētu, ka bērns bez tām nevar iztikt. lai rok grāvjus vai lido kosmosā, ja tas padara bērnu laimīgu.
bet tad vakar es sapratu. tomēr ir viena lieta, ko es nekad neveicinātu, nekad nebūtu ar mieru. lieta, kas notiktu, tā sakot, pār manu līķi. es patiešām nevēlētos, lai mans bērns iet boksā (un līdzīgos cīņas veidos, austrumu cīņas (cik nu par tām zinu) imho ir ok/pieņemami). vismaz cik tas attiecas uz reāli esošo bērnu.

B. saka, ka viņai šāda lieta ar viņas bērnu (A.) bija motobraukšana. ka viņa nudien nekad nebūtu ļāvusi braukt A. ar motociklu.

kādas ir jūsu "tikai pār manu līķi" lietas reālajiem vai hipotētiskajiem bērniem?