ak eglīte, ak eglīte
šogad, pirmoreiz manā pieaugušajā mūžā, manā mājā ir īsta, mežā nocirsta egle. es, protams, saprotu, prieks un laime, bet vienīgais, ar ko man tā pa īstam asociējas egle (jau kopš bērnības) ir rāpošana pa paklāju un skuju filigrāna izķeksēšana. un saduršanās, saduršanās, saduršanās. vienalga, cik rūpīgi tu tīrītu skujas, vēl nedēļām ilgi te šeit te tur, tev kājā dursies skujas. brrrr.

ko lai saka, man nepatīk egles. ne skujas, ne doma par to, kā tas koks te karstumā un sausumā mocīsies un mirs.