es nezinu, kas notiek, kas notiek man apkārt un uz kurieni dodos. kā jau mēs visi. sestdienas rīts ir iesākts ar baltvīnu (fuj) un neizpistu sievieti. es vairs netiekos ar meitenēm. manā vecumā tas būtu dīvaini, nepareizi, uz mani skatītos ar nosodījuma skatieniem. peldējāmies pliki, man mācīja, kā nenoslīkt - noslēpums ir pievilkt pilnas plaušas ar gaisu un plivdēt uz muguras. gandrīz sanāca, tagad būšu drošāks ūdenī. man nav vairs bail no nāves. esmu redzējis savas iekšas vairāķ, kā būtu veselīgi. man pietrūkst viss, kas ir noticis ar mani. bet man nav vairs bail mirt un būt aizmirstam.

gribu pārstāt dzert katru dienu. man nav spēka tam. izmisums

uzrīti, kas ir laiks īsi pirms saules uzaušanas, ir brīži, kad vēlos precīzi zināt to, ko es nīstu. vai tā būtu bijušo draudzeņu novirzīšanās no ceļa, ko tām esmu aprādījis, vai nemitīga vienas problēmas akcentēšana un tās risinājuma izpalikums ; varbūt idiotiskās sejas, kuras vazājas pa ielām - savu es nerādu, pat ja rādītu, tad stulbums nevienu nežilbinātu, kā to dara citu seju stul. mēdz gadīties, ka ejot uz māsas izlaidumu tiek palaists garām kas cits - kāda cita, tuva, bet ne pārāk, aizlaidums. nekas šausminošs, iespējams, ka vēl varēsim tikties nekad.
saule, sauļuks, kā to mīļi dēvēja zaņuks, vēl necepina, to daru es ar liesmu zem karotes. es vēlētos, kaut mani kāds pabakstītu un aicinātu kur doties. un rau, to jau dara manis mīlētā adata.

esmu saticis meiteni, kuras stāstus lasu, palasu; nevienu vēl neesmu izlasījis.
lietus ir tas atturošais - es un viņa un velosipēdi, zāle tikko pļauta. pilsētas dome nopietni izturas pret savu tēlu, kā novada sakoptākā pilsēta - zāles pļāvēji ir uzcītīgi, to operatori ir tumši - saulē iedeguši, acīm piemiegtām; saulē mani cepina, to godinot uzvilktie šorti atklāj odu sakostos ceļus. tie ir nesmuki, sakasītās pumpas ir sarkanas, baltā āda pleķaina. nekas, šogad es nosauļošos. bet iespējams līs. šodien es palikšu bez tevis, lietū tu vienmēr paliec mājās.
("tu esi tik skaista, neej mājās viena", sakāmais kautrības nosargāts)

mans darbs ir mana iespēja satikt, modri sveicināt skaistas (no tām skaistajām dažas ir smalkas) sejas, skaisti tērptas miesas. man kājās tēva apavi, tie ir tieši tik novalkāti, cik novalkājis viņš. mana kāja ir ērti iegulta - dažbrīd, man šķiet, es pat runāju kā tētis to mēdza darīt. meitenes - jaunās, smalkās sievietes skatās kā es žestikulēju, klausās, kā runāju. šeit nav svarīgi ko teikt, svarīgi to darīt piesaistoši. pie kafijas automāta palaižu, durvis atveru, priekšrokdotā laipnībā ļauju tām doties pa durvīm pirmajām. dāmas man dažreiz klusi nosaka čukstošu paldies, pateicības es krāju, pēc darba mēdzu tos atsaukt atmiņā. balsis es atceros labi - mēdzu šos čukstošos paldiesus izstiept, proti, iztēloties ka šie čuksti man vēsta ko vairāk. es staigāju pa māju, staipu sev līdzi šīs savāktās balstiņas. viņas ir mani sarunu biedri, prasu - ko ēdīsim vakarā? iztēlojos, ka omleti manis piesavinātā balstiņa ēdīs - to es arī cepšu. tētis man mācīja cept omleti, tagad, pateicoties viņam par šo prasmi, es omleti dziļā un pietātes apdvestā pateicībā dalīšu ar tādu balstiņu, ko tētis novērtētu.

darbs un pusīte klonīša, mazā krustiņa. Pa virsu tējiņa, darbiņš ar saviem bakstekļiem mani liegi masē. Kad apnīk apzīmēt lapiņas ar jēliem saukļiem, tad palasau ziņas - "eu! maksimā pārdevējai seja sašķērēta!" - kāds kolēģis iespurdzas, tomēr atceras par obligāti nosodošo sejas izteiksmi: mēs esam līdzjūtīgi, atbildīgi un nekādā gadījumā nepriecājamies par cita neveiksmi.
tējas ātri tukšojas - tikpat ātri garām ejošas ir skaistās, vijīgās kājas, smuidrie vidukļi, koptie mati. es skatos, tas ir tas, kas man sanāk vislabāk; es smaržoju, tas ir tas, kas man sanāk vislabāk.
liftā, kad kopā dodamies ar kādu no maniem jaukumiem (bet viņas nezin par savu tuvību man), tad esmu tik tik tuvu!, es tvīkstu tuvības, esmu Tevis, mana mīļā, pārpilns. es nespēju ne izteikt vārdu, ne skart tevi. ejam uz garderobi, es tev sekoju - skatos, kā tu velc jaku, iedomājos - tieši tā tu ģērbsies, kad dosies ārā no mūsu dzīvokļa, nē! mājas, es tev sagādāšu Tevis cienīgu mitekli! esot ārā, es vēroju, kā tu velc un kā tu izpūt dūmus, jā! Mums būs balkons, tu dzersi kafiju, pīpēsi un es Tevi, mana mīļā, no muguras skaušu mūžīgi!
pēc piecām minutēm atkal sēžu, dzeru tēju, noriju otru pusi mazā krustiņa.

Tu guli atgūlusies (man) blakus aizmigusi, mēs klusējot sevi viens otram esam noslēguši, sevi paslēpuši (bet kādēļ?). rīts, par sevi vēl neliecinošais (tik mūsu nenovēršamā tiecība par to liecina) Tevi ņems un mani Tev, mūs vienu otram, atņems un atkal tad katram būs jāslēpjas un kaut kur sevi dienā jāliek. Guļot man blakus, aizmiegot, pat cerību, ka atslēguši mēs sevi viens otram, esi Sev līdzi ņēmusi (vai tā ir Tev nepieciešamā pavadone, ko ar mani nedali?). Ar Tevi runāju, Tev jautāju, bet neatbildi, skaros un pretskāriens izpaliek (vai man kļūt par kādu no tiem, kas tevi ar saviem locekļiem baksta, tevi groza, lai pabakstītu no mugurpuses, masētu tavu mazo dibenu?). Iedomājos, liekas (bet nekas manu likšanos nekliedē), ka tikai par lietu esi kļuvusi. No manis aizejošā, mana mīļā pazaudētā lieta, kas par sevi atgādinās tikai tad, kad tevis dāvāto piena sēni es ārstēšu (neko citu no sevis neatstājusi (un raudot savu locekli mazgāšu un ziedi smērēšu atsakoties no vienīgā ko devi), bet vēlējos kādu brīdi tavu vienaldzību piesavināties).
Zini, nekas nav tik briesmīgi kā mīlēt pazudušu lietu.

man zobus rauj tikpat bieži kā kādam narkomānam. tomēr vēnas esmu vairāk spējis pasaudzēt. turklāt tagad viņas ir atkopušās; tikai atsevišķas vietas atgādina resnas meitenes dirsu (vakar redzēju māti diršam/mīžam uz poda, apmēram tik pretīgi tā āda izskatās - kā viņas aizmugures āda (celulīts? esmu par jaunu tādām muļķībām)). tomēr krēmi mēdz darīt brīnumus. iegāju body shop un teicu, ka man vajag ko tādu, kas rokas kā pakaļas dara. pārdevēja nesaprata. pārdomāju sakāmo un teicu: "nu, ādu tik maigu, kā pakaļu mazam bērnam!"
iegūtais krēms maigi smērējas, diemžēl mana āda visu taukumu neuzsūc. līdz ar to nākas pirkstus nobraukt gar trauku vai kādiem citiem dvieļiem. par cik man ir diezgan dementēti vecāki, tad viņi (šķiet, ka tomēr izliekas) to nemana. tētis saka, ka trauki ir jāliek kur citur; un vispār - nahuj es nedaru ar savu dzīvi to, ko vēlos? šis izteikums ir vērtīgākais no visa, ko viņš ir teicis (ja neskaita deskriptīvus izteikumus par džeksona daiļradi). jo tagad es sākšu dzīvot - lēni, bet pārliecinoši. un ziniet - mani iespaido oskars herliņš, martas asinis. un, protams, mans tētis. es ļoti ļoti mīlu savu tēti. kaut viņš nekad nemirtu un piemineklis būtu tikai viņa nemirstības apliecinājums.

es noteiktos laikos, un tos noteiktus darījuši manis ieviestie atskaites punkti, esmu svēris dažādas svaru iedaļas, jo laiki ir bijuši vairāki. iepazīstoties man rodas vēlme jautāt - eu, bet cik tu sver? es redzu, ka dāma jauka, viduklis šmuidrs, kājas vijīgas (ap manu kaklu un klēpis mani skaujot apskautu) un kakls skūpstiem noklājams. tomēr škiet interesanti - esmu vieglāks par savu šīs nakts mīlu; smagāks? mani interesē skaitļi, numerologu rindās mēģinu ielauzties, jo šķiet, ka tur kaut kas ir. skaitlīši un tad visi tādi pitagoriski māceklīši. jo skaitļi jauki un tādēļ deminutīvs.

jauno skoliņas gadu sāku ar izpistu spirta pudeli. tad nedaudz miega un esmu jau augšā, esmu pamodies. mana brāļa (tā, no kura baidos) mazā meita (tā, kura baidās no manis) no rīta saka, ka cietumā nav nekā briesmīga; tu tur pasēdi un vēlāk kaut kad iznāc ārā. es piekrītu, piekrītoši māju galvu guļot gultā. man slāpst un ārā vairs nelīst lietus kurš pārstāja līt nedaudz iepriekš. pirms aizmigu es paliku nedaudz rupjš. saucu citus par pidariem un draudēju noraut rokas. bet es taču pat nespēju iztēloties to, kā es varētu kādam kaut ko noraut - man taču spēka nepietiks un tik daudz spirta es nevarētu izdzert; ja izdzertu, tad neatcerētos. un tas, ko es neatceros nav bijis, tātad neesmu dzēris un rāvis. brālis tagad saka (skatoties forestu gampu, kuru redzējis "reizes divdesmit" ), ka vjetnamā vienmēr ir kur iet. viņš tur ir bijis un es viņam ticu. jo sajūtu, ka vienmēr ir kur iet esmu jau piedzīvojis esot sīdžā (tā es saucu siguldu); man šeit vienmēr ir kur iet, protams, ja esmu viens. es biju kaut kur aizgājis vakar, es to atceros, tas ir noticis. kas nav noticis ir kaut kas konkrēts, jo es neatceros kur. daži saka, ka man jāēd biezpiens - esmu dzirdējis arī to, ka tie, kuri daudz ēd biezpienu var atcerēties pat to, ko nav piedzīvojuši. tik laba atmiņa tad paliek.
atcerēties kaut ko nekonkrētu. ta sauks manu repa albumu. to es sākšu ierakstīt nedaudz vēlāk. starp citu, es drīz pārceļos uz mikrorajonu. es atkal būšu kā mazs puika, kurš ložņājot izložņā katru rajončika nostūri un tad zilu seju ārstē plaukstošos meiteņu klēpjos. zilumus es mēdzu notēlot.

katrā ziņā, man šķiet, ka spirts ir kas labāks par kafiju. un mans brālis saka, ka skatīties savu mīļāko filmu un pa brīdim pasnaust nav nekas slikts. patiesība viņš to jautā, jo viņa meita to izsaka kā pārmetumu. tas ir retorisks jautājums; izteikums, kurs beidzas ar "bet kas tad tur slikts?". atbildei nav jāseko. un viņa to saprot. maza un jau saprot, ka ne visi jautājumi prasa atbildes. bet ne es - šogad es atbildēšu uz visiem jautājumiem.

Diena ir viena no tām, no kurām sākas brīnumi. Bez elpas, pat dvesma nebija tā, kura mani apstājot atstātu bez elpas. Dvaša: tā es reizēm mēdzu saukt elpu. Tik skaļi, ka paliku bez tās.
Un cenšos - tad rausties raušos no meičas pagultes. Man viņa patīk, bet to neizrādu; galu galā es taču nevēlos , lai viņas smīns mani izārda.
Skatoties kā viņa ģērbjas, manī rodas vēlme to atkārtot; tad reizē ar viņu doties ielās. Bet NĒ: tur taču būs tik daudz to slimo! Un kas tiem ir tas kopīgais? IKDIENA!

Un tad jau nu es atkal esmu klīdis kādu laiku un uzskrienu savam draugam, kuru neesmu kādu laiku redzējis, gluži virsū, tam pašam mani negaidot. Tad viņš sāk man stastīt: "zini, man te dāma viena, viņa mani aplaimo, protams, ar savādākām es taču nesaejos, bet tomēr kaut kas man neliek mieru. katru reizi pēc aplaimes mani parņem tukšums. Un tukšumam stājoties es jūtos pazemots. Un kas tad mani pazemo? Vai tas ko līdz šim esmu darījis vai kas cits?"
Mana kādreizējā biedra monologs ir nesalīdzināmi garāks kā iepriekšejās reizes. Es garlaikojos. Līdz brīdim, kad viņš saka: "Un kā tad man atšķirt vienu no otras?".
Šajā brīdī es nosprauslājos. Neatbildu, šķiet, ka bez atbildes tam (manam biedram) arīdzan būs labi. Es atceros tos brīžus,kad ar savām dāmām (dāmas, tiešī tā - tās ir dāmas, ne meitenes. Jo es taču ar skuķiem netiktos)klīdu pa veikaliņiem. Tad mēs rokās devušies (dažreiz) klīdām un smīnējām par citiem. Jo tie citi bija naidnieki mums. Un dažreiz manai biedrenei mati te brunetīgi, te blondīgi; te gari, te īsi. Man tas bija viens notikums, tik garš, ka, liekas, ilgst vēl arvien. Tik daudz viņu, bet manās acīs vienmēr tikai viena.
Un tā es prātoju. Līdz brīdim, kad dzirdu - "Zini, viņas visas taču galu galā tikai ar svaru atšķiras"

Man ir suns, īsu, pelēku spalvu. Tā galva ir nedaudz mazāka kā man, purns nedaudz garāks kā man. Es viņam mācu apsēsties, riet pēc pavēles un dažreiz viņš veļas. Pēdējo gan es tam neesmu mācījis, to vērojot nodomāju, ka tas droši vien no mātes. Vai tēva, to es tiešām nezinu.
Tik ilgi mēs esam kopā, ka, liekas, it viss no tā mutes un it viss tā kustībās man zināms. Mans suns, tā es domāju par viņu (tas ir suns, ne kuce). Manis izteiktās pavēles tas saprot. Ar draugiem, kad runājam par suņiem, es mēdzu teikt - es viņu saprotu, mēs saprotamies labi.
Kad mans suns vēlas ēst, tas norāda uz bļodu, nedaudz iesmilkstas. Šie ir brīži, kad mēdzu jokoties. Kad to daru, tad nopietnu seju nostājos tam priekšā un jautāju "Ā, garīgu barību vēlies?" Tad apģērbjos smalki, suni sasukāju un sēžamies mēs abi, suns un saimnieks, tramvajā un dodamies uz teātri.
Mans suns ir nedaudz izkāmējis, tomēr tā gars, paldies dievam, badu necieš.

Krēsls uz kura sēžu ir melns. Tam ir atzveltne, paliecoties uz aizmuguri, tas nedaudz pagāžas atpakaļ. Dažreiz es to daru, lai pārliecinātos par to, ka varu to izdarīt, ka tas man to ļauj darīt. Ļoti reti (bet tomēr) pavīd cerība, ka tas atgāzīsies nedaudz vairāk. Bet tā nekad nenotiek, tas nesagādā vilšanos. Ja sagādātu, tad tā tāpat nebūtu īsta. Krēsls uz kura sēžu man neliktos tik ērts, ja man uz tā nāktos sēdēt, atrodoties starp cilvēkiem. Es nezinu kādēļ. Šis krēsls man gan izraisa vēlmi runāt, kontaktēties, tomēr ir kāds šķērslis - es šo krēslu neuzdrošinātos iznest ārpus šīs istabas. Ir barjera (mana draudzene man teiktu, ka tā pastāv tikai manā galvā. Viņa nesaprastu, ja teiktu, ka tas neko nemaina, jo nav nozīmes kur atrodas barjera).
-

"Tu smaržo pēc manas labākās draudzenes", viņa teica novēršoties, savu skatu uz leju vēršot, liegi pasmaidot. Sajutu siltumu, kas pakrūtē sevi man atklāja un izplūda manī apliecinot manas tieksmes pēc viņas patiesumu. Apkārt esošās lietas, viss, kas bija apkārt, šķita zaudējam savu naidīgumu, vēlāk gan sapratu, ka tas atslābst, ne zūd. Un jā, likās, mani mīl, to bija grūti atzīt, bailes no zušanas šo likšanos gribēja noraidīt. Viņa paskatījās un teica: "Tas ir briesmīgi"

kad mēs ar manu mīļo tēti braucam mašīnā (tēta baltajā), tad klausāmies marku knofleru(man mugurā tēta krekls), priecājamies un nedaudz kratam galvas (tā liegi liegi, jo nav mūsos agresijas un satraukuma, tikai jūras miers.


tad saku tētim - es spēlēšu grupiņā ģitāru, man būs sarkana, tēt es tevi mīlu
un viņš paskatās (pagriežot galvu uz sāniem) un pasmaida; mēs esam uz ceļa, mēs braucam un nekas mūs neiztraucēs
mēs esam tikai divi tādi; un kasetei un markam nekad nebūs gala

un tad attopos - man taču pulkstenim sekot vajadzēja (un piezogas doma - nu kurš tad vairs tam sadzīs pēdas?). Teciņus tekam, tā es sevi iztēlojos uz gultu plūstam un precīzi iegulstam tev blakus; vēl pirms gultos noklepotos, izšņauktu degunu, lai guļot blakus katra kustība tik tevi slavinātu un es sevi tev apliecinātu

durvju rokturi nospiežu, pavelku uz savu pusi, tās nepadodas. Pamīņājos pie tām, dungoju es dziesmiņu, tad dzirdu - ūdens podā šļācas, durvis atveras, es ieraugu tik skaistu meiteni garām man ejošu (es skatos), stingums mani apņēmis, tai neko neteicu. Un es tur paliku, un kas man no viņas palicis? Pieeju pie poda un man tad doma piezogas - te taču viņa sēdēja (Viņas taču vienmēr sēž uz tiem), iedomājos (un tad man tas kļuva tuvs un mīļš), šis podiņš taču viņas skarts, tomēr man kaut ko atstājusi. Viņa ir prom, esmu palicis viens, laizot pēdējo kas tevi, mana mīļā vēl glabā - šo poda malu

"Mazā siržu ēdāja", tad nodomāju, kad redzu tevi blakus un skatoties tevi vēroju kā maziem malciņiem tu dzer, ar mazajām rociņām tu paņem, noliec un kā tu dzīvojies.
Bet tu ēd tādos brīžos manu sirdi, īsti nesāp, tā sažņaudzas, nedaudz dur. Es nezinu, kas tieši ir tas, kas neļauj man iet un ko citu vērot, tu mani sev esi piespiedusi, bet neatveries. Es tev varētu rakstīt mazus dzejolīšus, tik mazus kā tu pati; īsi, mazi, nevainīgi to pantiņi būtu un tik ļoti tev tie gribētu līdzināties, bet nebūtu tik prasmīgi (kā nekas bez tevis), lai atdarināt tevi tie spētu.

šodien sēdēju uz soliņa līvu laukumā. Soliņu blakus man nogūlies snauda bezpajumtnieks un smirdēja. Laiciņš pagāja un uzlasīt tad to ieradās policija. Kāds tad pants, ko piespriestu, būtu par atrašanos sabiedriskā vietā cilvēka cieņu aizskarošā izskatā. Bet policisti - pagrieziet galvas uz otru pusi, jums tur aiz muguras cilvēki sēž satupuši ne klusi un vēro tad hokeju tērpti kā ķēmi, kur protokoli, kur sodi?