atceras
durvju rokturi nospiežu, pavelku uz savu pusi, tās nepadodas. Pamīņājos pie tām, dungoju es dziesmiņu, tad dzirdu - ūdens podā šļācas, durvis atveras, es ieraugu tik skaistu meiteni garām man ejošu (es skatos), stingums mani apņēmis, tai neko neteicu. Un es tur paliku, un kas man no viņas palicis? Pieeju pie poda un man tad doma piezogas - te taču viņa sēdēja (Viņas taču vienmēr sēž uz tiem), iedomājos (un tad man tas kļuva tuvs un mīļš), šis podiņš taču viņas skarts, tomēr man kaut ko atstājusi. Viņa ir prom, esmu palicis viens, laizot pēdējo kas tevi, mana mīļā vēl glabā - šo poda malu