man liekas, ka daudzu cilvēku stāstītspēju ir radījuši skolas diktāti, augstskolu referāti un tamlīdzīgi.

esmu vienmēr zinājis, ka manī ir kaut kas no kaķa. pat nemudināti esmu salīdzināts ar kādu no tiem. "iet kur pašam patīk". bet kur gan citur lai es ietu? čakene galīgi nepatīk, pa to nekad neeju. nu ja citi nav kaķi šajā aspektā, tad es to sāku uztvert kā komplimentu. un ir pavasaris un kaķi, tur bija kaut kāds divvārdīgs izteikums par šo. un jā, vakar tas atkal notika - sēdēju slinki slinki dzerot alu, klausoties stāstus, metot ārā jokus, nejūtot, ka pakausī elpo viss smagums, ko velku. kā vecajos laikos. celi aizskarošā meitene, ko minēju iepriekš, bija pienākusi ar ko tik saistošu, nekas lieks ne mugurā, ne kur citur. cilvēki izvairās manu acu skatienu, man ir grūtības ar to, pat jūtoties asprātīgs es nevarēju. varbūt ātrāk vajadzēja ko aktīvu darīt, dzērienu paņemt, ko tādu. viņa aizgāja. vēl šodienā es domāju par viņu, atkal ir pavasaris un neliela apsēstība nē, bet domu kavēklis.
plivdināties, samirkt un ūdenī pašu mitrumu nejust. tad maldīties caur mežu kaut kur uz māju pusi, vai vismaz pazīstamo. ir pavasaris un atkal mani plucina viss šis. bet tik viegli iemīlējies es vēl nebiju. to vispār var teikt?
man vajag sevi paslēpt

apzināts tukšums, tas sanāk un ar laiku sanāk labāk. šeit notiek progress. nekādu runu par to, kas noticis pa dienu, kas jauns pēdējā laikā, ko pa nedēļas nogali. skatīties, kā cilvēki iet garām, turpināt iet pat tad, kad snieg, lietus līst vai tumšs jau. ieskatīties sānielās, pagalmos. paturēt atmiņā pretimnākošās sejas, varbūt ar kādu no Tām vēl tiksimies. es atceros, ka par mani teica, ka es nekad neesmu redzēts ar meiteni. es domāju, ka tas laikam arī nekad nav noticis, viss tik tālu un svešs liekas, man nav nevienu attēlu, fotogrāfiju. esmu visu aizmirsis, tādēļ varbūt liekas, ka es balēju. pēc piecdesmit gadiem neviens neatcerēsies, ka esi bijis, tas mierina, ja vien tas nebūtu skaudri jāapzinās. no rītiem mosties ir grūti, atkal viss jāsāk no sākuma, nav nekāda progresa šeit. esmu sevī apzināti iznīdējis jebkādu tiecību uz attīstību kā kaut ko lieku, es to nožēloju. es gaidu

I have not discovered the street value or possible concoctions to be made from the drug, but I'm willing to keep testing.

dažreiz
https://www.youtube.com/watch?v=zMUuLleJXUY

My friend J, though, took an 8mg dose and blacked out in a matter of minutes from ingestion. He was out. I smacked his face, shook him, he was blown out, like an old light-bulb. It was fucked up. I had to take him to a friends house to keep him there, his parents were freaking out that he didn't go home that day. We assured them that he was fine and he just went camping (he usually does) and they believed us. He woke up about a day later, groggy as hell and fucked up. He threw up a bunch and went back to sleep. After about 4 days he woke up for good, i gave him some adderall to keep him up, and a Oxycontin for his massive headache from dehydration and hunger. He was back to normal in a total of a week. He hasn't touched it again.

My experiences with drugs started when I was 14 when i first tried marijuana, oxycodone, hydrocodone, ketamine ,adderall, ritalin, DMT, Mushrooms, LSD, PCP, Benzos, Z-drugs, phenobarbital, and various other pharmaceuticals.

pavērsiena punkts, nedaudz gan nogulēju sākumu tam.

es izdomāju savas realitātes - te, teiksim, sēžu bārā, strādāju slinkojot savus darbus, dzeru alu.
bārmene man piedāvā nogaršot alu, ko es, protams, arī daru. tomēr es kaut ko nolasu. kā kāds, kurš
pārāk aizraujas ar sazvērestību teorijām - es izdomāju saiknes lietām, kurām nav saikņu.
teiksim, es pārjautāju par alu - man liekas, ka kurš gan uzdod tik stulbu jautājumu, bet
par to iedomājos tikai redzot bārmenes seju, vaibstus, spēji/vāji uztveramās sejas šķeltnes.
es tikai pārjautāju vietu, no kurienes nāk šis alus - var bū† jau esmu piedzēries, varbū† ne.
šādas domas mani vago katru reizi, kad es kaut kā mijiedarbojos ar ārpasauli, katru reizi, kad
es dzīvoju (jo taču mijiedarbības ir dzīvošana un tamlīdzīgi).

es pirms tam perefēri novēroju, kā viņa ar savu māti runā, viņa bija ienākusi, laikam jau
pavisam parasti apciemot savu meitu, noskaidrot, kā iet un tamlīdzīgi. viņa jautāja - "Tev ir pase?",
"Tev ir etalons?". Mani aizskāra šīs rūpes. Es, šķiet, apzinājos, ka man nebūs bērnu. Es neesmu no tiem.
Jaunībā nepaspēju, negadījās, tad vidusgados es kaut kā pārāk meklējos, tad tagad jau tas viss ir garām.

Mani šausminājusi doma, ka atrastos pozīcijā, no kuras neko nevar pasākt. Es esmu tādā tagad.
Bet nav briesmīgi. Nav nekā. Nebūs bērnu, nu nekas, es pat nevarētu viņus iedomāties, viņu
nav bijuši tāpat, es neesmu neko zaudējis.

Tas liek domāt par to, ka baidīties nav ne no kā, šis viss taču tikpat nemanāmi arī beigisies.
Tikpat nemanāmi, kā izdzeras mani ali un es eju prasīt nākamos. Tikai es ceru, ka nebūs nekas nākamais
pēc šī visa. Man pietika ar vienu.

es biju iegājis bārā, šoreiz lai paēstu - te pa dienām, tieši pusdienas laiku mēģina nosegt ēdināšana. ļoti garšīga,
ēdieni ir garšīgi. es zinu šos cilvēkus, kas ēdienus gatavo, man viņi simpatizē un esmu iemācījies ar viņiem
sveicināties, viņi mani atsveicina pretim. jūtos piederīgs.
man šī bāra bārmenes vienmēr šķitušas pievilcīgas. bet šodienas bija kas īpašs - es redzēju tumšos matus, nedaudz iestīvināto žaketi,
man patika skatīties - jutu smalkumu un pienākuma sajūtu. pārjautāju par zupu - man nepatīk vilties zupās, es ēdu tikai
biezzupas krēmzupas, citas jau kopš bērnības nevaru īsti ieēst. man māte sabojājusi priekšstatu par citām zupām. biezās, krēmīgās
viņa negatavoja, nebija ko sabojāt. tās tagad ir manas mīļākās.
tā ir krēmzupa, pasūtu. gribēšu arī veģetāru kotleti. un kafiju, bet ar aukstu pienu.
bet šoreiz gatavošana ir noslēpusies pagrabstāvā (vai tas ir pusstāvs?), man nav ko sveicināt. līdz sveicienam vēl nedaudz jāpagaida.

es piesēžu turpat, kur lasīju grāmatu par 20. gs. mūziku, komponistiem, režīmiem, kas šo visu skaisto pluinīja, bet reizē
radīja arī ko skaistu (skatīt Mesiāna Kvartetu laika galam - https://www.britannica.com/topic/Quartet-for-the-End-of-Time).
es nemēģinu saprast, vai apsēstais benķis ir dermantīna, ādas, vai kāda cita, līdzīga, materiāla radīts. mani neinteresē
tādas lietas līdz brīdim, kad tām pievēršu uzmanību.
tās dienas, kad lasīju šo grāmatu (un es viņu tur arī izlasīju, šķiet, ka nevienu brīdi nelasīju to kur citur), man bija
pelēkas, es aktīvi mēģināju patverties un tad tikai no citiem cilvēkiem; man gribējās būt nomaļus. tas ir stūris.

man patīk pārliecinātā gaita, jūtu, ka par visu ir kontrole. vārdi, kurus pasaka, ir tieši, tie nekļūdas. mati ir savaldīti,
bet šķiet, ka citus brīžus tos nevar. man patīk tas, ko un kā es redzu.

protams, maska man ir novilkta un šajā brīdī Viņa pienāk pie manis un (nezinu un neatminos vairs, kas tas bija, kādi
galda piederumi, vai kas tāds) uzliekot roku uz ceļa saka - "tas Tu? es Tevi neatpazinu".

ko vēl es nezinu un ko pats neatceros? bet mani taču nevarētu vainot - tās maskas taču un tamlīdzīgi.

es ēdu zupu, dzeru kafiju, pēc brīža kotlete. man ļoti garšo kartupeļu biezenis, es reiz pat pats uztaisīju zaļu -
tam vajag spinātus samalt ar augu pienu un iemaisīt biezenī - krāsa ļoti cērtas. ļoti zaļa.

es domāju, "kas Tu esi?".

tagad jau sanākuši cilvēki, visu esmu apēdis, kafiju izdzēris, man jādodas uz nākamo bāru, pie nākamās meitenes, kuru šoreiz
gan es zinu. es nedaudz izstiepju roku, viņu atsveicinot. viņa neredz, tas ir normāli. esmu jau ārā, bet nepārstāju domāt
par aizskarto celi un to, cik ļoti man viņa patīk. es taču jau iepriekš rakstīju, ka gribu iemīlēties, pareizi?

kādas trīs nedēļas atlieku runāšanu ar vadītāju par darba maiņu
pusgadu atturējos savest kārtībā klaviatūru
pāris gadus atliku basa iegādi
ilgus laikus atlieku pateikt terapeitei, ka man viņa patīk
atlieku sirsnīgu izrunāšanos ar Tēvu
pateicu brālim, ka (kaut kādus komplimentus - arī padomu jautāju
atlieku LOR vizīti
atlieku normāla apģērba iegādi - krekli un tamlīdzīgi
atlieku sava finanšu rīka izveidi, tur plānotājs vai kas tamlīdzīgs, gribu kā android aplikāciju
es nezinu, ko vēl atlieku un ko nožēlošu, kad nāksies mirt - es par šo mēģinu runāt ar saviem draugiem, bet viņiem tā šķiet ļoti neērta tēma. tas ir tas, kas man pastāvīgi ir fonā. reiz tā bija ilgošanās, šķiet, ka esmu vīlies un vairs neilgojos. esmu savas dzīves novērotājs ,tā man šķiet, ne aktīvs tās dalībnieks. kad man bija 17 es vairāk sapratu, kas ir dzīve, es pratu orientēties. es zināju, kas jāprasa, tagad es vienkārši pieņemu. es saku meitenēm nē, kad viņas prasās uz mājām un pēc tam pārdzīvoju, ka nevienam nepatīku. man šķiet, ka man tagad ir 17 - ne mani, bet tādi parastie, parasto cilvēku 17. man ir pusaudžu problēmas

es šodien atnācu uz bāru, domājot, ka satikšu bārmeni. viņas vietā ir čalītis, ar kuru var parunāt tikai par alu. savu prasmi runāt par alu esmu ieguvis daudz uzturoties bāros, apbraukājot darītavas, runājot ar alus meistariem. kad pa dienu bārā ienāk apmeklētāji, tad viņi mani sveicina, viņi drošvien domā, ka es šeit strādāju - tik ļoti no manis nes pēc bāra. es bārmenei gribēju vaicāt par meiteni, kuru vakar redzēju bārā. es tagad domāju par to, vai man ir vērts mēģināt iemīlēties. man vajag sapurināties, iemīlēšanās to man dotu. no otras puses esmu pieradis pie visa tikt tūlīt - pakāpeniska iemīlēšanās man būtu par sarežģītu. es vēl nedaudz padomāšu, un tad ļoti detalizēti sevi izklāstīšu.

pēdējā laikā tieksme atgriezties pie reiz klausītā, kas reiz sagādājis nostaļģiju, kurai tur nemaz nav jābūt
https://www.youtube.com/watch?v=1p-qilKyOmo

ir tā sajūta, ka vairs nepiedzīvošu neko, kā lai tiek no tās vaļā? visas zināmās narkotikas nepalīdz; iemīļotās - ne tik, un dzen prom

https://www.youtube.com/watch?v=ehcVomMexkY

kaut kā motivācija kopš 2013. ir kritusi,,,

dienām ilgi, stundām ilgi strādāt, neatrauties. negulēt, izslāpt. esmu iemainījis klīšanu, klimšanu pret darbu.
stundām ilgi meklēt risinājumu svešām problēmām, kuras sev tuvākas mēģinu padarīt, iztēlojoties, ka pats ar tām sastapšos,
kad darīšu ko savu.
es nezinu, kas būs mans - esmu piemērījis tik daudz ko un neesmu varējis pierast; pat kad pierodu, tad prasās
skatīties kur citur un atkal nemiers.

nesen domāju, ka man atsakās orgāni, ka aizkuņģa dziedzeris, aknas ir beigtas. sapratu, ka ja tā, tad tās ir
ļoti straujas beigas. pabira raizes par neizdarītajām darba lietām, par neizmīlētajām meitenēm, par neizdzertajiem
dzērienem, utt. uztrauca tikai tas, lai nebūtu jāmirst pirms vecākiem, lai tētis neviltos, lai māte neraudātu.
bet man, godīgi sakot, māte neuztrauc - šķiet, ka apzināti viņa nav nemaz dzīvojusi, visas viņas raizes ir
bijušas pašas samezglojumi un šķiet, ka neko nebūtu spējīga baudīt pat tad, ja par baudīšanu nevajadzētu atskaitīties.

un bailes no sāpēm, bailes no beigšanās, bailes no bezpalīdzības un tā, ko jau reiz esmu piedzīvojis - pie
pamestības un aiziešanas vēl pirms viss pa īstam ir sācies. tādēļ vienmēr esmu pēdējais, tādēļ palieku līdz beigām,
tādēļ ižžmiedzu visu līdz pēdējam, lai būtu drošs, ka nav palicis vēl kas ko varētu izbaudīt.

par spīti tam, es nespēju

No interactions were found between Flintstones Multivitamins and oxycodone.

<3
https://www.youtube.com/watch?v=o77coh1WnYA

reiz bija tā, ka mans paziņa, kurš baidoties zaudēt savu draudzeni, ar kuru man izveidojās īss, bet ļoti salds romāns, apsēkloja. meitene gribēja brīvu dzīvi, brīvu dzīvi sev un savām interesēm. dzīvot bez saistībām. dzīvot savu dzīvi.
lai arī tas ir noticis sen, es nespēju pārtraukt domāt par to.
tik dīvaini. varbūt jāapsēklo kāds radījums, lai izbēgtu pašam no sevis?

es atceros, ka reiz pirmajā kursā sēdēju politoloģijas lekcijā, auditorijā pilnā ar szf studentiem, un neviens nezināja, kas ir Marsels Dišāns

es vairs nemaz nekāroju peldēties, esmu par inertu tam. tad nu esot atpakaļ pilsētā un gaidot atkal savus apnicīgos laika biedrus man uznāk viegla atrauga, ko gan es daru ar savu laiku. pēdējie gadi, ko esmu pavadījis terapijā man neko nav devuši - esmu atbalsojis sevi pats. man šo trešdien (iespējams) pēdējā tikšanās ar viņu.
manas terapeites vienīgais nopelns ir viņas izskatīgums, esmu izzīdis viņu sausu, esmu pats sauss. es mēdzu domāt par pieturzīmēm, bet nekad nejūtos pietiekami drošs viņas izmantot.

itin nekas nav noticis vairs - aizsprauslots vakars vislabākajās tradīcijās, pārbučots mūlis vislabākajās. tagad fiksi jāsazīmē piķis, lai atkal varētu izcelties, pēdējo reizi bija iespaidīgi. dienesta viesnīcā šovakar derētu pie skuķiem paciemoties, viņas ir tās mīklas, kuras jārisina šovakar.
pēdējo reizi skolai biju tuvu, kad skolotājas māte mūs pieķēra - ātri paķert un uzmaukt drēbes, prāts nejauši atskaidrojies, nezudināms smaids par to, ka klišeju beidzot piedzīvoju. ir cilvēki, kuri pa tām tikai dzīvojas, pat ar labām pežām un stingriem dupšiem, smaržīgiem vēderiem, smirdīgām mutēm un tā tālāk. es nekad nebūtu domājis, ka man pietrūks aizgājuši dupši, bet laikam šoreiz ir pienācis laiks. pēdējais sirdslauzis mani aizveda manā lielajā piedzīvojumā. tagad es, pārejot sāpēm, nepacietīgi gatavojos nākamajam. pat audzējs mani neapturēs