esmu vienmēr zinājis, ka manī ir kaut kas no kaķa. pat nemudināti esmu salīdzināts ar kādu no tiem. "iet kur pašam patīk". bet kur gan citur lai es ietu? čakene galīgi nepatīk, pa to nekad neeju. nu ja citi nav kaķi šajā aspektā, tad es to sāku uztvert kā komplimentu. un ir pavasaris un kaķi, tur bija kaut kāds divvārdīgs izteikums par šo. un jā, vakar tas atkal notika - sēdēju slinki slinki dzerot alu, klausoties stāstus, metot ārā jokus, nejūtot, ka pakausī elpo viss smagums, ko velku. kā vecajos laikos. celi aizskarošā meitene, ko minēju iepriekš, bija pienākusi ar ko tik saistošu, nekas lieks ne mugurā, ne kur citur. cilvēki izvairās manu acu skatienu, man ir grūtības ar to, pat jūtoties asprātīgs es nevarēju. varbūt ātrāk vajadzēja ko aktīvu darīt, dzērienu paņemt, ko tādu. viņa aizgāja. vēl šodienā es domāju par viņu, atkal ir pavasaris un neliela apsēstība nē, bet domu kavēklis.
plivdināties, samirkt un ūdenī pašu mitrumu nejust. tad maldīties caur mežu kaut kur uz māju pusi, vai vismaz pazīstamo. ir pavasaris un atkal mani plucina viss šis. bet tik viegli iemīlējies es vēl nebiju. to vispār var teikt?
man vajag sevi paslēpt