reimonds_pols ([info]reimonds_pols) rakstīja,
@ 2021-09-29 16:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
dienām ilgi, stundām ilgi strādāt, neatrauties. negulēt, izslāpt. esmu iemainījis klīšanu, klimšanu pret darbu.
stundām ilgi meklēt risinājumu svešām problēmām, kuras sev tuvākas mēģinu padarīt, iztēlojoties, ka pats ar tām sastapšos,
kad darīšu ko savu.
es nezinu, kas būs mans - esmu piemērījis tik daudz ko un neesmu varējis pierast; pat kad pierodu, tad prasās
skatīties kur citur un atkal nemiers.

nesen domāju, ka man atsakās orgāni, ka aizkuņģa dziedzeris, aknas ir beigtas. sapratu, ka ja tā, tad tās ir
ļoti straujas beigas. pabira raizes par neizdarītajām darba lietām, par neizmīlētajām meitenēm, par neizdzertajiem
dzērienem, utt. uztrauca tikai tas, lai nebūtu jāmirst pirms vecākiem, lai tētis neviltos, lai māte neraudātu.
bet man, godīgi sakot, māte neuztrauc - šķiet, ka apzināti viņa nav nemaz dzīvojusi, visas viņas raizes ir
bijušas pašas samezglojumi un šķiet, ka neko nebūtu spējīga baudīt pat tad, ja par baudīšanu nevajadzētu atskaitīties.

un bailes no sāpēm, bailes no beigšanās, bailes no bezpalīdzības un tā, ko jau reiz esmu piedzīvojis - pie
pamestības un aiziešanas vēl pirms viss pa īstam ir sācies. tādēļ vienmēr esmu pēdējais, tādēļ palieku līdz beigām,
tādēļ ižžmiedzu visu līdz pēdējam, lai būtu drošs, ka nav palicis vēl kas ko varētu izbaudīt.

par spīti tam, es nespēju


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?