kādas trīs nedēļas atlieku runāšanu ar vadītāju par darba maiņu
pusgadu atturējos savest kārtībā klaviatūru
pāris gadus atliku basa iegādi
ilgus laikus atlieku pateikt terapeitei, ka man viņa patīk
atlieku sirsnīgu izrunāšanos ar Tēvu
pateicu brālim, ka (kaut kādus komplimentus - arī padomu jautāju
atlieku LOR vizīti
atlieku normāla apģērba iegādi - krekli un tamlīdzīgi
atlieku sava finanšu rīka izveidi, tur plānotājs vai kas tamlīdzīgs, gribu kā android aplikāciju
es nezinu, ko vēl atlieku un ko nožēlošu, kad nāksies mirt - es par šo mēģinu runāt ar saviem draugiem, bet viņiem tā šķiet ļoti neērta tēma. tas ir tas, kas man pastāvīgi ir fonā. reiz tā bija ilgošanās, šķiet, ka esmu vīlies un vairs neilgojos. esmu savas dzīves novērotājs ,tā man šķiet, ne aktīvs tās dalībnieks. kad man bija 17 es vairāk sapratu, kas ir dzīve, es pratu orientēties. es zināju, kas jāprasa, tagad es vienkārši pieņemu. es saku meitenēm nē, kad viņas prasās uz mājām un pēc tam pārdzīvoju, ka nevienam nepatīku. man šķiet, ka man tagad ir 17 - ne mani, bet tādi parastie, parasto cilvēku 17. man ir pusaudžu problēmas

es šodien atnācu uz bāru, domājot, ka satikšu bārmeni. viņas vietā ir čalītis, ar kuru var parunāt tikai par alu. savu prasmi runāt par alu esmu ieguvis daudz uzturoties bāros, apbraukājot darītavas, runājot ar alus meistariem. kad pa dienu bārā ienāk apmeklētāji, tad viņi mani sveicina, viņi drošvien domā, ka es šeit strādāju - tik ļoti no manis nes pēc bāra. es bārmenei gribēju vaicāt par meiteni, kuru vakar redzēju bārā. es tagad domāju par to, vai man ir vērts mēģināt iemīlēties. man vajag sapurināties, iemīlēšanās to man dotu. no otras puses esmu pieradis pie visa tikt tūlīt - pakāpeniska iemīlēšanās man būtu par sarežģītu. es vēl nedaudz padomāšu, un tad ļoti detalizēti sevi izklāstīšu.