2.
Tu guli atgūlusies (man) blakus aizmigusi, mēs klusējot sevi viens otram esam noslēguši, sevi paslēpuši (bet kādēļ?). rīts, par sevi vēl neliecinošais (tik mūsu nenovēršamā tiecība par to liecina) Tevi ņems un mani Tev, mūs vienu otram, atņems un atkal tad katram būs jāslēpjas un kaut kur sevi dienā jāliek. Guļot man blakus, aizmiegot, pat cerību, ka atslēguši mēs sevi viens otram, esi Sev līdzi ņēmusi (vai tā ir Tev nepieciešamā pavadone, ko ar mani nedali?). Ar Tevi runāju, Tev jautāju, bet neatbildi, skaros un pretskāriens izpaliek (vai man kļūt par kādu no tiem, kas tevi ar saviem locekļiem baksta, tevi groza, lai pabakstītu no mugurpuses, masētu tavu mazo dibenu?). Iedomājos, liekas (bet nekas manu likšanos nekliedē), ka tikai par lietu esi kļuvusi. No manis aizejošā, mana mīļā pazaudētā lieta, kas par sevi atgādinās tikai tad, kad tevis dāvāto piena sēni es ārstēšu (neko citu no sevis neatstājusi (un raudot savu locekli mazgāšu un ziedi smērēšu atsakoties no vienīgā ko devi), bet vēlējos kādu brīdi tavu vienaldzību piesavināties).
Zini, nekas nav tik briesmīgi kā mīlēt pazudušu lietu.