esmu saticis meiteni, kuras stāstus lasu, palasu; nevienu vēl neesmu izlasījis.
lietus ir tas atturošais - es un viņa un velosipēdi, zāle tikko pļauta. pilsētas dome nopietni izturas pret savu tēlu, kā novada sakoptākā pilsēta - zāles pļāvēji ir uzcītīgi, to operatori ir tumši - saulē iedeguši, acīm piemiegtām; saulē mani cepina, to godinot uzvilktie šorti atklāj odu sakostos ceļus. tie ir nesmuki, sakasītās pumpas ir sarkanas, baltā āda pleķaina. nekas, šogad es nosauļošos. bet iespējams līs. šodien es palikšu bez tevis, lietū tu vienmēr paliec mājās.
("tu esi tik skaista, neej mājās viena", sakāmais kautrības nosargāts)