normāli
jauno skoliņas gadu sāku ar izpistu spirta pudeli. tad nedaudz miega un esmu jau augšā, esmu pamodies. mana brāļa (tā, no kura baidos) mazā meita (tā, kura baidās no manis) no rīta saka, ka cietumā nav nekā briesmīga; tu tur pasēdi un vēlāk kaut kad iznāc ārā. es piekrītu, piekrītoši māju galvu guļot gultā. man slāpst un ārā vairs nelīst lietus kurš pārstāja līt nedaudz iepriekš. pirms aizmigu es paliku nedaudz rupjš. saucu citus par pidariem un draudēju noraut rokas. bet es taču pat nespēju iztēloties to, kā es varētu kādam kaut ko noraut - man taču spēka nepietiks un tik daudz spirta es nevarētu izdzert; ja izdzertu, tad neatcerētos. un tas, ko es neatceros nav bijis, tātad neesmu dzēris un rāvis. brālis tagad saka (skatoties forestu gampu, kuru redzējis "reizes divdesmit" ), ka vjetnamā vienmēr ir kur iet. viņš tur ir bijis un es viņam ticu. jo sajūtu, ka vienmēr ir kur iet esmu jau piedzīvojis esot sīdžā (tā es saucu siguldu); man šeit vienmēr ir kur iet, protams, ja esmu viens. es biju kaut kur aizgājis vakar, es to atceros, tas ir noticis. kas nav noticis ir kaut kas konkrēts, jo es neatceros kur. daži saka, ka man jāēd biezpiens - esmu dzirdējis arī to, ka tie, kuri daudz ēd biezpienu var atcerēties pat to, ko nav piedzīvojuši. tik laba atmiņa tad paliek.
atcerēties kaut ko nekonkrētu. ta sauks manu repa albumu. to es sākšu ierakstīt nedaudz vēlāk. starp citu, es drīz pārceļos uz mikrorajonu. es atkal būšu kā mazs puika, kurš ložņājot izložņā katru rajončika nostūri un tad zilu seju ārstē plaukstošos meiteņu klēpjos. zilumus es mēdzu notēlot.

katrā ziņā, man šķiet, ka spirts ir kas labāks par kafiju. un mans brālis saka, ka skatīties savu mīļāko filmu un pa brīdim pasnaust nav nekas slikts. patiesība viņš to jautā, jo viņa meita to izsaka kā pārmetumu. tas ir retorisks jautājums; izteikums, kurs beidzas ar "bet kas tad tur slikts?". atbildei nav jāseko. un viņa to saprot. maza un jau saprot, ka ne visi jautājumi prasa atbildes. bet ne es - šogad es atbildēšu uz visiem jautājumiem.