Atceries? Es to daru - iegāju pie tevis tik uz īsu brīdi, liekas, iegūlos tur, ne iegāju, tik jauki tas bija. Redzēju tu guli atgūlusies, krekla mala tam bija augstāk - tieši tik, lai tavu mazo punča nabu es redzētu. Un tu zini, patīk man tevi aizskarot skart, zini, tas mani aizskar. Acīmredzams siltums, tas aicina mani, jo tu pati tam to lūdzi, tas tavs ciemiņš un viņa dēļ es palieku vēl brīdi pie tevis. Un vārdi - to nav šajā istabā, tie nolēmuši ko citu iesākt, šajā brīdī tu krakšķi un lieliski iztiec bez vārdiem kādiem trijiem.

Šodien staigāju pa ielām, apstājos pie luksofora un blakus pamanīju sievieti ar lelli. "Vai neesat nedaudz par vecu, lai spēlētos ar lellēm", es vaicāju. "Tā nav lelle, bet gan mans bērns", tā atbildēja. Paskatījos tam acīs un teicu:"Man tas jūsu bērns izskatās tāds nedzīvs". Manīju kā sievietes acīs iezogas acu ūdens, tā pilēm ritot un pilot no augšas uz leju tā šņukstēja - "Jā, jau divas nedēļas kā šis miris, mājās spirta burciņa tam gultiņa". "Tad jau būs pamatīgi pielacies divas nedēļas plostojot", nosmēju pie sevis un gāju prom, nodomādams cik gan jocīgas lelles sievietes staipa sev līdz.

Man patika reiz klaiņot un klaiņodams es nedaudz nejauši spēru soļus sānis, lai tad pretī nākošais mani nemanot slātu tik taisni, pēdējā mirklī pirms uzgrūstos strauji sarautos un spurgtu, sprauslātu, sauktu "oi" un "ui", "oi". Vācu es tos saucieniņus mājās, smiedamies un smaidot (tad vaigu smaidu bedrītēs dzērienus lietu un sev izdzert ļautu) atceros to īpašniekus. Tik interesanti, ka darīju tā ik pārdienas. Pēc pārdienām man izsita zobus, uzgrūdies es biju kungam ar vēderu lielu, ka čuru mietiņš tam pavēderi par mājvietu pieņēmis tik mīļu, ka ārā vairs nelien; vīrs, kurš mani izmācīja, tā tagad atceros to, jo interesantāk, intensīvāk, jo mazāk zobu, tos nēsāju tad blakus plombju kabatai. Ziniet, man tagad iet tik interesanti, ka zobi drīz mani atstās un atstājot vēl bakstīs - zini, tu vienmēr esi bijis bezzobains.

Es iedomājos, ka pretīgs es tagad šķietu, jo negribēju būt viens. Šī vēlme tad mani urdošā dzina pat pie pretīgajiem. Gulēju ar tiem, domāju ka viss. Bet tev atnākot sapratu, apjautu, ka kustība ir tas, kas dzīve.
Tikai ne viens. Tad lai nodrošinātu sev domubiedrus, kas man līdzīgie, došos uz tualetēm kur dāmas, madāmas. Es zinu, ka tās vienmēr sēž uz tiem podiņiem, pirms tam tad (kā es domāju) nomasturbēšu, izmetīšu sēklu, savus mazos (neuztraucaties, drīz mammīte jūs uzņems)uz dāmīšu mazo podiņu maliņām (cik necienīga vieta, bet tās maliņas mežģīņotas, izrotātas un rotājumi tad aicinoši aicinās sēsties, tad esiet gatavi sēšanos kā aicinājumu pieņemt).

es nodarbojos ar latviskuma izkasīšanu, tā meklēšanu un ravēšanu, es tā cenšos kļūt par labāku cilvēku. tas ir kā ērces, tās raut ārā, un ik pa laikam kāda inficētā, tad es vemju un man reibst galva
un reibst kad nav ko nīst, nicināt, tad eju uz grāmatnīcu, lasu avīzi vai satiekos ar paziņām. nākamajos rītos man liekas, ka esmu dziļš kā caurs katls, kamēr citi ir tikai tējas tasītes, smilšu tējas. dievs kad atstāj, tas vēl nav traki, kad piestāj ikdienas prāts, tad ir viss cauri, ne ko teikt, neko. neparasta prāta zaudēšana ir traki, tas sāp, skumīgi kļūst, man ir neparastā prāta kapiņš, pie tā es sēroju, raudu, naktīs šņukstu brēcu pēc rīta skaļi.

kad atvados es saku "ar dievu", tā es saku - ņem dievu līdzi, es eju mājās
ar dievu

es vēlētos gribēt dzert; tad rītos celties, rausties kājās, nostāties un padomāt - vai tiešām mani neviļ apkārtne. vieglo reiboni nedaudz ieplest atkal līdz reiboņa apmēram un teikt "rau saule spīd - ziema nāk un es eju prom"

tad staigāt, iet ārā, redzēt tos cilvēkus sev apkārt un atskārst - tomēr ir tādi kuri paceļas virs vidējā; ziniet, cilvēki nav vienādi, ir daži tādi, kuri ir krietni pārāki, taču izejiet ārā un redziet cik sīksīki tie nieciņi un domas to ir, klausieties ko runā - tas sniegs atbildi kādas to kustoņu domas. un man tas patīk: man patīk nieki, tas uzjautrina un atslābina, liek noprast, ka galu galā katrs jau dzīvojas kā sanāk un tie taču tikai cilvēki, mirstoši un tārpi tad grauzīs to miesas un tiekot līdz tam kodolam kam piedēvējot mūsu iekšieni neatradīs ne nieka. tārpi, ne paradīze ir tas kas priekšā - un garīgā izaugsme? tiešām kāds iedomājas, ka sēžot kādā pozā tā viņu piemeklēs? un vēl ir kas tāds kas mani pārsteidz - ir daži tādi kuri saka - man sevi jāiepazīst. ko tas nozīmē? ka tevi veidojot tu esi izveidots un tad meklē kādu instrukciju kā dzīvot, kā sevi vadīt? sūds ar to visu, redziet, domāju ka veidojam paši sevi, ne taustamies, un atbildība pašiem jāuzņemas, ne jāplāta rokas un jāsaka "es tur neko nevaru padarīt, es tāds vienkārši esmu"
----
žēl, bet nekas nav mainījies, cerēju, ka tie dzērieni izdzertie ko mainīs, bet nē; esmu tikai pagriezies; naids mani apstājošais mani pametis, tam ejot prom vēl māju "atā, bija jauki ar tevi vāļāties"

jūs saprotat, jūs zināt? esmu bijis visur, tomēr no tām vietām (kur esmu bijis) ir pāris kuras man traucē ar savu tuvumu un tad liekas - tik tuvu, ka nemaz neesmu bijis. piemēram, vakar biju tur ārā, biju tik ilgi, ka aizmirsu no kurienes es iebraucu; skatījos kā tie mazie mani draudziņi dzīvojas un ar savu dzīvīgumu mani kārdina - es pievienojos (un to darot no citiem atvienojos, viss es pazūdu lai atrastos tiem citiem

dažreiz liekas, kaķīši un tie mīļie ir tie mani apstājošie; tad skrienu un pļavas tās ir mani pavadošās un dodos es uz mežiem tad - mani tur jau gaida un mani sagaidot trīs runču gudro bariņš smaida man tiem pretī nākot
bet tas tikai sapņos, nomodā tie paši kaķi mani apšņāc un neļauj doties tiem garām; tad saritinos un guļu turpat, uz zemes, aukstas zemes un raudu - rītiņ, nāc pie manis ātrāk

un tad reizi pa reizei kāda tāda cerība, ka ošo, tad vēl tur mazo prinču lasošie neiedomāsies dzemdēt pīzdu vēmekļus tos bērnus. iedomāsies tad vēl drebošām rokām ar papīra skrandelēm uz kurām to izvēlītes balsot; nedariet to, turpiniet uz lauka vai kur jūs tagad jau savos saloniņos strādāt; bērnus laidiet caur gaļas mašīnīti un desās tos, pabarosiet savus mazos kaķīšus un sunīšus un paši pilniem punčiem tad dirnēt un dirnēdami pirst un smakt dzīvoklīti pēc darbiņa un savas draudzenes tauko pežu uz veici vest (jo taču tālu un autiņš ir mans draudziņš)
un neresnējiet, tā jau daudz to dāmīšu kuras resnumu savu ar svārciņiem un netīriem džemperīšiem slēpj, tad savus draudziņus neatlaiž, jo nav jau tauko mīlētāji uz katra stūra

rimi - tuvāk sirdij, tuvāk mājām

bet vēl pirms tā dullā japāņa satikšanas ------
es taču sevi apzinājos kā alternatīvu mūsu sabiedrības iemītnieku
kādēļ?
mana mīļākā filma ir zeitgeist, fanoju par alternatīvu mūziku (krievu pankroks, pink floyd, klasiskā mūzika un avangards), lasu filozofisku literatūru
es sev liekos diezgan intelektuāls un intresants, nēsāju auduma maisiņu un braucu ar riteni


nu bāc, kur vēl labāku cilvēku par mani var vēlēties meitene kas zīmē un brīvajā laikā fotogrāfē mistiskus ķiņķēziņus lai skumji vakaros raudātu pie damjena raisa par savu zaudētu pirmo mīlestību?

kur vēl labāku?

šodien es izdomāju novērsties, kļūt par sai babas tiešo mācekli. Dīvaini, bet uz to mani pamudināja nejauši satikts japānis, no kura savā īpašumā ieguvu ķīniešu zāļu uzlējumu.
tagad esmu svētīts, attīrīts un nedaudz emocionālāks nekā citas reizes kad skatos televizoru, man pat liekas, ka es tāds būšu visu atlikušo laiku

un vēl es klausos sigur ros un nodiršu popmūziku

esmu iemīlējies