lietus bija lijis, kad saliju
es nodarbojos ar latviskuma izkasīšanu, tā meklēšanu un ravēšanu, es tā cenšos kļūt par labāku cilvēku. tas ir kā ērces, tās raut ārā, un ik pa laikam kāda inficētā, tad es vemju un man reibst galva
un reibst kad nav ko nīst, nicināt, tad eju uz grāmatnīcu, lasu avīzi vai satiekos ar paziņām. nākamajos rītos man liekas, ka esmu dziļš kā caurs katls, kamēr citi ir tikai tējas tasītes, smilšu tējas. dievs kad atstāj, tas vēl nav traki, kad piestāj ikdienas prāts, tad ir viss cauri, ne ko teikt, neko. neparasta prāta zaudēšana ir traki, tas sāp, skumīgi kļūst, man ir neparastā prāta kapiņš, pie tā es sēroju, raudu, naktīs šņukstu brēcu pēc rīta skaļi.

kad atvados es saku "ar dievu", tā es saku - ņem dievu līdzi, es eju mājās
ar dievu