ba
mans darbs ir mana iespēja satikt, modri sveicināt skaistas (no tām skaistajām dažas ir smalkas) sejas, skaisti tērptas miesas. man kājās tēva apavi, tie ir tieši tik novalkāti, cik novalkājis viņš. mana kāja ir ērti iegulta - dažbrīd, man šķiet, es pat runāju kā tētis to mēdza darīt. meitenes - jaunās, smalkās sievietes skatās kā es žestikulēju, klausās, kā runāju. šeit nav svarīgi ko teikt, svarīgi to darīt piesaistoši. pie kafijas automāta palaižu, durvis atveru, priekšrokdotā laipnībā ļauju tām doties pa durvīm pirmajām. dāmas man dažreiz klusi nosaka čukstošu paldies, pateicības es krāju, pēc darba mēdzu tos atsaukt atmiņā. balsis es atceros labi - mēdzu šos čukstošos paldiesus izstiept, proti, iztēloties ka šie čuksti man vēsta ko vairāk. es staigāju pa māju, staipu sev līdzi šīs savāktās balstiņas. viņas ir mani sarunu biedri, prasu - ko ēdīsim vakarā? iztēlojos, ka omleti manis piesavinātā balstiņa ēdīs - to es arī cepšu. tētis man mācīja cept omleti, tagad, pateicoties viņam par šo prasmi, es omleti dziļā un pietātes apdvestā pateicībā dalīšu ar tādu balstiņu, ko tētis novērtētu.