Suns, kurš rēja metaforās
Man ir suns, īsu, pelēku spalvu. Tā galva ir nedaudz mazāka kā man, purns nedaudz garāks kā man. Es viņam mācu apsēsties, riet pēc pavēles un dažreiz viņš veļas. Pēdējo gan es tam neesmu mācījis, to vērojot nodomāju, ka tas droši vien no mātes. Vai tēva, to es tiešām nezinu.
Tik ilgi mēs esam kopā, ka, liekas, it viss no tā mutes un it viss tā kustībās man zināms. Mans suns, tā es domāju par viņu (tas ir suns, ne kuce). Manis izteiktās pavēles tas saprot. Ar draugiem, kad runājam par suņiem, es mēdzu teikt - es viņu saprotu, mēs saprotamies labi.
Kad mans suns vēlas ēst, tas norāda uz bļodu, nedaudz iesmilkstas. Šie ir brīži, kad mēdzu jokoties. Kad to daru, tad nopietnu seju nostājos tam priekšā un jautāju "Ā, garīgu barību vēlies?" Tad apģērbjos smalki, suni sasukāju un sēžamies mēs abi, suns un saimnieks, tramvajā un dodamies uz teātri.
Mans suns ir nedaudz izkāmējis, tomēr tā gars, paldies dievam, badu necieš.